Dž. Metkāfs pašreiz ir viens no izcilākajiem popa un roka mūzikas aranžētājiem Britu salās, pašlaik sadarbojas ar Pīteru Geibrielu. Abu jaunākais kopdarbs Scratch My Back - pazīstamu popmūzikas mākslinieku (Lū Rīda, Deivida Bovija, Pola Saimona, Regīnas Spektores, Braiena Ino, Radiohead u. c.) hiti, kas savdabīgi aranžēti simfoniskajam orķestrim, - saviļņoja P. Geibriela fanus. Pats Džons izrādās aizrautīgs, nedaudz traks sarunbiedrs ar caururbjošu skatienu. Iepleta acis, izdzirdot latviešu valodas skanējumu, tad, uzzinot par Introvertās mākslas festivāla ideju, nešauboties piekrita sarunai, bet noslēgumā aizrautīgi aicināja latviešus doties uz Pītera Geibriela koncertturneju The New Blood Tour 2010.
Kāda veidojās jūsu sadarbība ar Pīteru Geibrielu?
Tā bija absolūta sadarbošanās: aranžējām kopā, dalījāmies idejās. Mākslinieki, ko viņš iekļāva diskā, ar vienu izņēmumu, teica: lieliski, mums patīk, kā tas izdarīts.
Kurš ir izņēmums?
Īsti nezinu kādēļ, bet Radiohead nedeva ziņu. Iespējams, viņi ir ļoti aizņemti. Nikni bija arī atsevišķu grupu fani, lai gan citiem darbs patika. Cilvēki ir pieraduši pie noteikta veida, kādā klausās dziesmu. Piemēram, ja laulājas vai mīlējas, skanot kādai dziesmai, vēlāk cilvēki to klausās, sapņaini skatoties tālumā… Viņi ir saistīti ar to mūziku, un, kad dzird radikāli atšķirīgu versiju, tā vairs nedarbojas tikai muzikālā, bet daudz dziļākā emocionālā līmenī. Cilvēkiem nepatīk, ja mūzika maina viņu uztveri vai atmiņas pieredzi. Tas dara viņus dusmīgus un nervozus.
Ejot uz koncertzāli un klausoties Bēthovena Devīto simfoniju vai kādu stīgu kvartetu, mums ir priekšstats, ko vēlamies dzirdēt. Mums ir iemīļoti ieraksti, ar ko esam uzauguši, kuri mūs emocionāli ietekmējuši, tāpēc vienmēr ejam uz koncertiem ar priekšstatu, kā mūzika skanēs, lai cik ļoti paši censtos ticēt, ka ne no kā neietekmēsimies.
Tā ir tikai ar klasisko mūziku. Ja klausies ko jaunu, tā nav.
Klasiskajā mūzikā lielākoties gribam dzirdēt to, pie kā esam pieraduši. Bet popmūzikā? Cilvēki grib redzēt grupu, dziedātāju un ģitāristu. «Kādas dziesmas būs šonakt? Vai ģitārista solo būs atšķirīgs? Ei, skaties, viņš nokļūdījās!» Patīk dzirdēt ko atšķirīgu no CD. Fani grib savdabīgu cilvēcisko kontaktu. Tas, kā tos uztveram, žanrus būtiski atšķir.
Vai darbs ar P. Geibrielu vēl turpinās?
Ieraksti turpinās, septembrī un oktobrī būs turneja. Vienu gabalu es tur diriģēšu, mazliet arī spēlēšu. Pamatā esmu muzikālais direktors. Mums izveidojušās labas attiecības. Palīdzu, ja viņam vajag kaut ko izskaidrot orķestrim. Saprotu, ko Pīters grib, jo visu veidojam kopā. Uzstāšanās notiek ar dažādiem orķestriem, ar viņiem kopā jāmēģina. Rezultātā tas ir milzīgs šovs desmit divdesmit tūkstošiem cilvēku.
Jūs arī komponējat. Tikko iznācis jauns CD - neierasta, aizraujoša mūzika elektriskajam čellam un datoram. Vai vēlaties ko mainīt cilvēkos, viņus ietekmēt?
Dīvaini, ka tieku saukts par komponistu, jo, manuprāt, klasiskā izpratnē tāds neesmu. Neesmu īpaši studējis instrumentāciju vai kā students rakstījis daudz darbu. Esmu altists, spēlēju stīgu kvartetā Duke Quartet, taču vienmēr esmu interesējies par grupām, elektronisko mūziku. Mūzika, ko radu, ir hibrīds starp akustisko pasauli, kuru lielākā daļa uztver kā klasisku, un elektronisko - tādu kā pop, dance, beat. Neeju uz izstādēm un nelasu grāmatu, lai pēc tam rakstītu, iespaidojoties no «saldiem momentiem» kādā gleznā vai grāmatā. Dažreiz inspirē glāze vīna.
Neparasti - čellists Metjū Bārlijs līdzās spēlē Šūmani un jūsu mūziku.
Biju pārsteigts un apjucis: Metkāfs un Šūmanis, Šūmanis un Metkāfs. Jutos pat neērti. Man nav liela ego. Protams, gribas, lai viss izdodas, kolosāli, ka cilvēkiem patīk, bet mani neinteresē īpaši sevi izcelt.
Vai var teikt, ka jūsu mūzika ir ambienta?
Varbūt. Manā izpratnē ambients gan ir vairāk nicinošs termins. Ambients man liek domāt par troksni un šī trokšņa interpretāciju - šeit skaņu veido, piemēram, ledusskapis. Skaņa te ir skaļa, kaitinoša. Šādu ambientu skaņu neviens nav tendēts klausīties. Bet Braiena Ino mūziku (viņš ir ambientās mūzikas krusttēvs un arī viena no manām lielajām ietekmēm) es mīlu un tajā nesaskatu neko ambientu. Šis apzīmējums mūzikai ir diezgan nepareizs, jo šajā mūzikā vēlos dzirdēt ik detaļu. To tiešām var klausīties, baudīt, jo tā nav pārāk piebāzta skaņām. Viena nots klusumā neīstā kontekstā ir ambienta. Bet viena nots var būt arī sajūsminoša, viena skaņa var radīt milzīgu iespaidu.
Tad jau jums nepatīk Vāgners.
Kad biju jauns un lecīgs, man patika simfoniskais repertuārs. Opera gan šķita smieklīga - baisa un statiska drāma, kuras lielā, pompozā mūzika manī nerezonēja. Es gribēju mazu, intensīvu mūziku, tādu kā kvartets, piemēram.
Vai ticat Dievam?
Nē.
Bet jūsu mūzikā ir koncentrēšanās, meditācija.
Es ticu, ka cilvēki ir saistīti. Ticu ķīmijai, DNS, tam, kā smadzenes strādā. Kad esat kopā ar citiem, rodas emocijas, ķīmiskie procesi, kas iedarbojas uz smadzenēm. Kad kļūsti nervozs, sirds sitas, tu sāc trīcēt. Tas pats notiek, ja esi ar ko aizrāvies. Patiesībā mēs esam ļoti, ļoti fiziski. Kad esam kopā vienā telpā koncertā, nodziest gaisma un var sajust, ka kaut kas mainās - jūs un pārējie rezonē. Mainās mūsu kopīgā rezonanse. Ir daudz pētījumu, kā skaņa un frekvences iespaido situāciju. Kādreiz laba mūzika sliktā koncertzālē jūs nemaz īsti neietekmē. Un otrādi. Tam pamatā ir ļoti ietekmīgs, ķīmisks process.
Jūsu mūzikā ir minimālisms, tajā ir daudz paužu.
Klusums mūzikā ir īpaši svarīgs. Ar 4'33'' Džons Keidžs pierādīja kaut ko ļoti svarīgu - telpā jau ir mūzika vai skaņa, kas var tikt interpretēta emocionāli. Telpā tikai jāieliek cilvēki. Pat izpildītājs uz skatuves nav vajadzīgs, bet, ja viņš tur ir, viņš fokusē ikviena uzmanību uz mirkli laikā. Zāles durvis aizveras, dziest gaisma, un klusums, pirms kaut kas notiek. Tieši tas brīdis man īpaši patīk. Kad koncerts sākas, tas jau faktiski ir beidzies, normāli tas ir ceļā uz beigām. Tāpēc klusums pirms šīm beigām man ir svarīgs. Var izjust klusumu ar vienu vienīgu brīnišķīgu noti. Nevajag visu pierakstīt pilnu. Tas ir ne tikai minimālisms, bet arī minimāls stils, un man patīk pētīt, cik maz kaut ko vajag darīt mūzikā, lai radītu efektu. Esmu laimīgs, klausoties vienu brīnišķīgu si bemolu uz klavierēm.
Bieži prāts traucē sajust vērtīgāko, tomēr dažkārt to var saklausīt. Īpaši klusumā. Varbūt klusums ir svarīgākais, un mūzika palīdz to atrast?
Ir zināmas lietas, kuras dažreiz nevajadzētu artikulēt un noskaidrot. Tas ir kā pieskarties ļoti mierīgam ūdenim. Jūs ļoti skaidri redzat savu atspīdumu un gribat tam pieskarties... Puf, un tas ir izgaisis.