Tā apbrīnojami atklātajā, godīgajā atmiņu grāmatā Iereibuša cilvēka piezīmes Aleksandrs Moisejevičs Volodins 1991.gadā apraksta savu pašsajūtu, kaut gan slavenais teātra un kino dramaturgs zina, ka viņu dēvē gan par «pēdējo aizejošā gadsimta teātra ģēniju», gan «nozīmīgāko krievu padomju lugu autoru». Tomēr šim maza auguma klusajam, ārkārtīgi, pat nepiedienīgi taktiskajam cilvēkam ar naiva rūķīša izbrīnīti lādzīgo sejas izteiksmi piemīt spēcīga pašlepnuma un pašironijas strāva: «Man ir laimējies dzīvot un rakstīt laikā, kad Krievijā lugas un scenārijus darināja mani kolēģi, tādi talanti kā Aleksejs Arbuzovs, Aleksandrs Vampilovs, Viktors Rozovs, Vasilijs Šukšins, Eduards Radzinskis, - cilvēki, kas pierādīja, ka padomju iekārtas un partijas nomenklatūras ideoloģiskie uzraugi tomēr nespēj iznīcināt cilvēcību, dabisko - jūtas, godu, sirdsapziņu.»
Pelēkā apziņas zona
Pelēkā apziņas un esamības zona, ko mūsdienās sauc par «padomju laiku», iespējams, būs viena no uztveres problēmām tai paaudzei, kas dzimusi brīvajā Latvijā un nu pamazām kļūst par teātru apmeklētāju vairākumu. Ja viņu «vecākiem» - tiem mums, kam pāri trīsdesmit, - ir savs realitātē balstīts priekšstats par TO, padomju laiku, iespējams, ar kādu ģenētiskās atmiņas šūnu izpratne par «saulaino dzīvi PSRS» tiek nodota arī tālāk. Taču bez šīs izpratnes var būt apgrūtinoši saprast, piemēram, kaut vai Volodina lugas Pieci vakari galveno kolīziju - kādēļ divi mīloši cilvēki tiek uz 17 gadiem šķirti, proti, - ko nozīmē «nometinājums Ziemeļos» jeb, prasti sakot, lēģeris, kas tiek «uzdāvināts» lugas galvenajam varonim tikai par to, ka viņš nosaucis kādu augstskolas pasniedzēju, partijas biedru, par nelieti.
Paradoksāli, bet pat «attīstītā sociālisma» ziedu laikos - 1979.gadā, kad uz ekrāniem iznāca Ņikitas Mihalkova melodrāma Pieci vakari, - jā, veidota pēc 1959.gadā uzrakstītās Volodina lugas, kultūršoks bija milzīgs. Vairākums publikas ar grūtībām un vienlaikus neslēptu sajūsmu pieņēma kinozvaigžņu Ludmilas Gurčenko un Staņislava Ļubšina eleganto pāri (JRT versijā - Guna Zariņa un Andris Keišs), kuri neatgādināja nožēlojamus, padomju sistēmas izmocītus cilvēkveidīgos, bet bija - kā lai to taktiskāk pasaka? - gluži kā rietumu melodrāmu varoņi: iekārojami, dzīvi, pretrunīgi cilvēki ar savu gaumi un uzskatiem, kas atšķīrās no oficiālās padomju propagandas komunisma cēlāju morāles kodeksa iemiesotājiem. Un tieši šajā niansētajā reālistiskumā (filmu redzējušie noteikti atcerēsies elegantās Gurčenko kleitas, kaut viņa filmā tēlo fabrikas priekšnieci un sievieti vientuļnieci piedevām, melnbalto televizoru ar mikroskopisko ekrāniņu, kam priekšā pielikta akvārijam līdzīga lēca, vai ainas glaunajā restorānā, starp citu, Rīgas stacijā Maskavā) slēpās tā «dzīvā dzīve», kuru vienlīdz varēja interpretēt gan kā padomju 50.gadu «mietpilsonisko šiku» (retrofilmām bieži piekabināta birka), gan kā pārlieku nekritisku «orientēšanos uz rietumu buržuāziskā kino standartiem», gan kā aiz acij tīkamas ārējās formas dziļi pulsējošu intīmu drāmu, kas tieši šī kontrasta - starp dzīves formu un dzīves jēgu - dēļ izjūtama jo skaudrāk. Kā savulaik, saņemdams žurnāla Sovetskij ekran/Padomju ekrāns balvu par gada populārāko filmu, atzina pats Mihalkovs: «Tas viss - šis biezais eksistences fons un sajūtas - bija iekodēts brīnišķīgajā Volodina lugā.»
Nav svītas cilvēks
Otrs paradokss, kas attiecas uz Volodinu - cilvēku un literātu, slēpjas apstāklī, ka viņš nekad nav bijis t.s. svītas cilvēks. Nav ieņēmis goda krēslus prezidijos, nav bijis partijas mīluļu mākslinieku lokā, lai gan allaž izpelnījies - piedodiet, tas skanēs banāli - tautas mīlestību. Turklāt neklātienē, jo dramaturgi jau nav aktieri vai režisori, kas gozējas popularitātes starmešu gaismā. Toties, tiklīdz atgādini, ka šī «perifērijā mītošā» (arī burtiskā nozīmē - būdams bārenis un izjutis spiedīgos sadzīves apstākļus, augot pie tēvoča - ārsta maskavieša, - Volodins, jau būdams pazīstams dramaturgs, lūdza piešķirt viņam dzīvokli Ļeņingradā, bet pilsētas klusajā nomalē) cilvēka rokai pieder lugas Fabrikas meitene (1956, debija), Pieci vakari (1959), Vecākā māsa (1961, arī populāra filma), Ideāliste (1961), Norīkojums (1964, Maskavas teātra Sovremeņņik «sezonas nagla»), scenāriju autors tādām filmām kā Zvana, atveriet durvis! (1964, Zelta lauva Venēcijā), Mātes - meitiņas (1975), No mīļotajiem nešķirieties (1979) un jo sevišķi - Rudens maratons (1979, Zelta gliemežnīca Sansebastjanas kinofestivālā) ar Oļega Basilašvili, Jevgeņija Ļeonova, Marinas Ņejolovas un Natālijas Gundarevas izcilajiem aktierdarbiem, tā - viss nostājas savās vietās: «Es tik ļoti mīlu, vēl vairāk - cienu vienkāršus cilvēkus, ka citus man dzīvē nevajag. Ar viņiem ir tik viegli, tik saulaini. Jo es pats vienmēr esmu juties kā cilvēks no rindas, kā viens no tūkstošu tūkstošiem. To man ir iemācījis karš, kur tu paliki dzīvs tikai tāpēc, ka uzticējies līdzcilvēkiem.» Jaunības un kara laiku Volodins sauc par «žilbinoši drūmu» un jau padomju laikos nekautrējas atgādināt, ka tikai Dieva žēlastība, nevis partija viņu glābusi no nāves (pēc kontūzijas Volodinam bija dzirdes problēmām, tas izstrādājis rakstniekā arī instinktīvu tiecību uzmanīgi klausīties, ko runā citi, pašam allaž klusējot; pēdējos dzīves gadus rakstnieks ir kurls, tomēr atsakās no dzirdes aparātiem, jo tie «likšot justies neērti» viņa sarunas biedriem - tiem nākšoties viņa dēļ kliegt). Rakstnieks mirst 83 gadu vecumā Pēterburgas slimnīcā 2001.gadā. Pēdējos desmit dzīves gadus viņš pavada, «ieslēgts klusumā», un raksta atmiņas - četras memuāru grāmatas, kas paver panorāmisku skatu gan uz dzīvi PSRS, gan «lietišķā» (jo lugas un kinoscenāriji ir izejmateriāls, Volodins nekad nav protestējis pat pret visradikālākajām izmaiņām savos darbos) rakstnieka daiļrades virtuvi. Lieki klāstīt, ka Volodins arī rietumos bija viens no populārākajiem mūsdienu krievu dramaturgiem.
Ķimeles atgriešanās
JRT Māras Ķimeles iestudējums savā ziņā ir režisores atgriešanās «pie saknēm» - līdzās Čehova Trim māsām Volodina luga Pieci vakari ir otrs kāda krievu autora darbs, ko Ķimele iestudē otrreiz (Ķimeles Piecu vakaru pirmā pirmizrāde notika Valmierā 1971.gadā). Režisores sacītais, ka Volodina luga viņai ir «stāsts par divu cilvēku gluži privātu varoņdarbu - nosargāt mīlestību un līdz ar to - savu, cilvēka cienīgu, pilnvērtīgu dzīvi, par spīti varas sistēmai un laikam. Šodien man šķiet īpaši svarīgi runāt par atsevišķa, katra viena cilvēka spēju vai nespēju aizstāvēt savu privāto zonu, sevi kā indivīdu, spēju pasargāt mīlestību, neskatoties uz sociālo ārprātu», ļauj cerēt, ka režisores emocionālā atmiņa joprojām var būt spēcīgs dzīvā teātra arguments postpoststrukturālisma sačakarētajā (bez)vērtību sistēmā, sauktā par mūsu laiku un mūsu mākslu.