Ja runā par kampaņu kā par stratēģiski izplānotu norisi, kurā ir iesaistīti mediju resursi, kurā tiek ģenerēti notikumi, gatavotas un sakārtotas interpretācijas, kurai ir izvirzīts mērķis, teiksim, valdības vadītāja popularitātes samazināšana, tad, domāju, tādā veidolā nekādas kampaņas nav. Neesmu dzirdējis, ka tāda būtu. Nevar katrā ziņā pamanīt loģiski veidotu kampaņu.
Tas, ka par Vienotības cilvēkiem sāk parādīties informācija, kas ir kaitējoša viņu reputācijai, tas gan ir fakts. Tā ir politiskā procesa sastāvdaļa, ar kuru neizbēgami saskaras jebkura partija, kas ir nonākusi pie varas. Šādu «politisko apzīmogošanu» ir pieredzējusi Tautas partija, Latvijas ceļš, Tēvzemei un brīvībai/LNNK, ZZS. Un Vienotība nav nekāds izņēmums.
Varbūt viņiem pašiem ir pretenzija uz izņēmumu, ņemot vērā, ka morālās kategorijas ir bijušas nozīmīgas viņu partijas tēlam. Viņi ir teikuši: labi, mēs esam tādi paši labēji konservatīvie politiķi kā citi, bet mēs esam morālāki, mēs esam ētiskāki, mēs esam atšķirīgi no tiem. Mēs redzam citu amoralitāti, bet mēs to nepieļausim. Bet, ja viņi to pieļauj, uzvedoties tieši tāpat kā visi citi, tad dabiski, ka pret viņiem vēršas kritika.
Vai premjera partijas reitinga samazinājums ir tik dramatisks, kā daži to iztēlo, sakot, ka tas ir neatgriezenisks?
«Neatgriezenisks» par reitingu nevar teikt nekad, jo sabiedriskā doma ir gana mainīga un gana manipulējama. Ja salīdzina ilgākā laika posmā, tad Vienotības reitinga kritums ir liels, bet, ja skatās mēnesi pa mēnesim, tas ir kā kāpiens lejup pa kāpnēm. Jāsaprot tā motivācija, kuras dēļ cilvēki maina politisko izvēli.
Ir kāds socioloģiskais instrumentārijs, kas ļauj jums identificēt cilvēku motivācijas maiņas iemeslus?
Varu runāt tikai par acīmredzamo. Tās ir Vienotības personālijas, kuru dēļ laikam arī ir radies stāsts par kampaņu. Bija Linda Mūrniece. Tagad ir Artis Kampars, kas ir kļuvis par «kampariādi». Ir pats Valdis Dombrovskis. Sākot ar preses sekretāru aiziešanu no darba un beidzot ar korupcijas riskiem, kas ir viņa ģimenes un padomnieces kopīgajā biznesā. Pat ja pieņem, ka viss ir pareizi, pat ja Vienotības stilā turpina runāt, ka viss ir kārtībā, ka mēs esam tik labi un tā tālāk, tad tā vienalga ir iespēja uzdot daudzus jautājumus, ieliekot tajos jau iekšā aizdomas rosinošas atbildes.
Dombrovska gadījums ir tipisks. Firmas kredīts ir ņemts Hipotēku un zemes bankā. Tagad iedomāsimies, kāds šīs firmas pārstāvis, pat ne tieši saistīts ar Dombrovski, aiziet uz banku, kas ir valsts īpašums un saka: vai mēs nevarētu… Kā reaģētu bankas darbinieks? Ko viņam darīt? Šajā brīdī rādīt uz uzrakstu «Viens likums, viena taisnība visiem» vai meklēt risinājumus? Redziet, ja ir iespēja uzdot šādus jautājumus, tad ir korupcijas riski. Tas vieglums, ar kādu tiek pārņemti tie tikumi, kas bija iepriekšējām politiskajām partijām, piemēram, savējo izvietošana amatos, izsauc neizbēgamu pretreakciju.
Vai varas partijas reitinga kritumu var izskaidrot tikai ar personālijām? Vai tam nav dziļāki iemesli?
Personības un viņu problēmas, protams, ir tikai viens bloks. Nākamais ir process pašā Vienotībā, kas ir savāds. Viņi var stāstīt, ko viņi grib, un tam var pat noticēt, bet cilvēki balsoja par zīmolu Vienotība, dzirdot, ka vēlēšanas ir tikai īsais pauzes brīdis, pēc kurām tūlīt taps politiskā partija. Bet tas tiek atlikts, kas rāda, ka iekšienē kaut kas stipri nav kārtībā. Ir teiciens: labāk pirmais ciemā, nekā otrais Romā. Vienotībā viens otrs, nonākot kopējā partijā, nebūs vairs ne pirmais, ne otrais, ne pat desmitais, bet vēl kaut kur tālāk. Iekšējā greizsirdība, absolūta ideoloģiskā neskaidrība, politiskās mazspējības sajūta, visas tās var nosaukt par Vienotības problēmām. Anēmisms, politiskā mazasinība - tā ir diagnoze, kuru diemžēl var uzstādīt Vienotības valdībai, kas ir pilnīgi atkarīga no ZZS un atkarīga no starptautiskajiem aizdevējiem. Solvita Āboltiņa runā par jaunu Latvijas ideju. Bet, ja visi zina, ka valdība ir pilnīgi atkarīga no starptautiskajiem aizdevējiem, tad par kādu ideju te var būt runa?
Masu medijos Aivara Lemberga vārds parasti neiztiek bez «smagos noziegumos apsūdzētais», un tomēr pēdējā aptaujā viņš ir populārākais prezidenta kandidāts. Ko «Lemberga fenomens» atklāj?
Aivars Lembergs ir viens no sabiedrībā ļoti populāriem, ļoti atpazīstamiem, politikai tuvu stāvošiem cilvēkiem, kura tēlā ir iebūvēts - mazliet mistiski, mazliet iracionāli, bet tas ir sabiedriskajai domai raksturīgi - nerealizēta politiskā potenciāla iespaids. Viņš rada iespaidu par lielām spējām un varēšanu vienas pilsētas līmenī, kas rada cerības, ka šo modeli varētu pārnest uz Latvijas valsti kopumā. Turklāt viņš noteikti ir imunizēts. Viņu var saukt par smagos noziegumos apsūdzēto vai īpaši apsūdzēto, vai visšausmīgākajos noziegumos apsūdzēto, bet sabiedriskā doma jau allaž uzdod to: «Vai viņš viens»?
Politiskās elites līmenī ir grūti atrast personu, kurai nav «skeleta skapī», varbūt tie ir vairāki, bet skeleta izmēram nav nozīmes. Cilvēkus fascinē brīvības līmenis, ko Aivars Lembergs ir sev piešķīris un ko viņš var atļauties. Mediji raksta: «smagos noziegumos apsūdzētais» un tūlīt turpina: «ļoti ietekmīgais». Tas satur paradoksu. Lemberga tēls satur daudz paradoksu, bet tas arī rada tā īpatnējo raksturu.
Intervēja Sandris Točs