Interese ir saprotama, jo _Vienotā Krievija_ Valsts domē pašlaik ir absolūtās varas partija; tai pieder gan Valsts prezidents Dmitrijs Medvedevs, gan premjerministrs Vladimirs Putins, gan domes spīkers Boriss Grizlovs. Tie nudien ir runasvīri, kam spēks rokā.
Kongresa galvenās norises bija partijas Augstākās padomes pārvēlēšana un iepriekš izstrādātās nākamās desmitgades valsts attīstības stratēģijas apstiprināšana. Partijas vadība tika atjaunota diezgan būtiski - par 30% - , kas nekavējoties tika izmantots pašreklāmai: redziet, sākam pārmaiņas valstī ar sevi! Tā no partijas amata nācās šķirties korumpētam bijušajam muitas vadītājam, pret kuru sākta izmeklēšana, un kādam darbonim, kura starptautisku meklēšanu izsludinājusi Spānija. Nabagam Maljorkas villa konfiscēta. Pa burzmu nomainīts tika arī valsts domnieks Oļegs Morozovs, kura vienīgais pārkāpums, pēc ziņu portāla lenta.ru domām, ir draudzība ar Kremļa kritiķi Tatarstānas prezidentu Mintimeru Šaimijevu. Savukārt Grizlovs palika partijas priekšsēdētāja amatā, un būtībā jau nekas nemainījās. Partija un tādējādi arī Krievija nepārprotami turpinās kustēties pa iepriekšējo gadu Putina politikas, kā krievi saka, ar taisnību un netaisnību noliktajām sliedēm. Tās gan tiek traktētas ļoti pozitīvi. Desmitgades programatisko dokumentu sauc Krievija: saglabāsim un pavairosim.
Saglabājamais, pēc partijas domām, ir Krievijas konservatīvisms jeb īpašais ceļš, un tā nu nav jauna doma. Piemēram, šādu diezgan atvēsinošu lielkrievisku viedokli ir paudis arī Putina čekas kolēģu vajātais Aleksandrs Solžeņicins, 70.gados atrazdamies trimdā ASV, - par spīti zvērībām, ko viņš Krievijā piedzīvojis, no rietumu demokrātijām Krievijai neesot ko mācīties, jo tai ir savs īpašs ceļš un sūtība. Krievijas elektorātu acīmredzot šāda retorika uzrunā. Man, teikšu atklāti, gadu gaitā tā arī nav izdevies tajā atrast kādu racionālu kodolu, un arī šoreiz Vienotās Krievijas sniegtais Krievijas sevišķuma izvērsums - ka tas ir «mērens progress likuma ietvaros» - neizsaka neko sevišķu. Tas, ka progresam (lasi - ne ekonomiskajam burbulim) jābūt saprātīgi izsvērtam, šobrīd ir kuras katras valsts uzstādījums, kā arī vispār izplatīti ir pārspriedumi par lielāku tirgus regulēšanu jeb «likuma ietvariem». Īpašais Krievijas sakarā varētu būt tikai tas, ka šiem vārdiem vērīgā klausītājā rodas atbalss no iepriekšējiem gadiem - no Putina teiktā par «vadāmo demokrātiju». Kas, protams, ir tautoloģija, runāšana pa apli un beigu beigās pie tās pašas «stingrās rokas» vien noved.
Šai sakarā nekā citādi kā par farsu ir uzskatāmas partijas aparatčiku dziļdomīgi savilktās pieres par demokrātijas izvēršanu valstī. Tā Valsts domes vicespīkers Oļegs Morozovs reflektē par prezidenta Medvedeva uzrunu kongresam: jā, redz, «cara tētiņš» konkurenci pieļaušot, un mums tai jābūt gataviem. Un, atsaukdamies uz Medvedeva neseno uzrunu parlamentam, Morozovs turpina: «Opozīcija mums pagaidām vāja, tāpēc prezidents vēstījumā Federālajai sapulcei ierosināja līdzekļus tās atbalstam.»
Diez kāpēc tad opozīcija viņiem tik vāja? Vai ne tāpēc, ka dažas dienas pirms kongresa cerīgākais tās pārstāvis Krievijā Garijs Kasparovs knapi bija paguvis cietuma priekšā atritināt plakātiņu politisko cīņu biedra atbalstam, kad momentā tika apcietināts? Vai ne tāpēc, ka lielais vairākums vērā ņemamu opozicionāru spiesti bēguļot pa ārzemēm? Savukārt Mihails Hodorkovskis, tikai pamēģinājis likt lietā pašreiz varas aktualizētos «līdzekļus opozīcijas atbalstam», tika iesēdināts uz ilgiem gadiem, un pašlaik ir liela iespēja, ka viņa apcietinājums ievērojami ievilksies.
Gan jau kādreizējais oligarhs pilnīgi kristālskaidrs nav, tomēr viņa gadījums daiļrunīgi vēstī par tiesiskumu Krievijā. Pašlaik pret Hodorkovski, kurš apcietinājumā pavadījis sešus gadus, ir izvirzīta jauna apsūdzība - 350 miljonu tonnu naftas zādzība laikā no 1998. līdz 2003.gadam. Endrū Meiers komentārā The New York Times norāda, ka apsūdzība ir absurda, jo uzrādītā tonnāža pārsniedz Hodorkovska vadītā Jukos produkcijas apmērus attiecīgajā periodā. Tomēr loģika acīmredzot nav attiecīgo Krievijas iestāžu prioritāte, un nu Hodorkovskis visai iespējami neiznāks vis brīvībā 2011. gadā, bet gan saņems papildu 22 gadus ieslodzījuma, kamēr «vienkrievi» apgarotām sejām klausās, ka valsī nepieciešama «ideoloģiskāka, spēcīgāka, konkurētspējīgāka» opozīcija.
Farsa sajūtu pastiprina partijas mājaslapā aplūkojamais grāvējfilmu izsitēja Stīvena Sīgala apsveikums kongresa priekšvakarā. Viņaprāt, Medvedevs ar Putinu ir «teicama komanda». Populisma vārdā varēja pasūtīt apsveikuma video rullīšus arī Mikimausam un Čeburaškam.