Publiskā iepirkuma procedūras jāievēro gadījumos, kad augstskola ar viespasniedzēju slēdz uzņēmuma līgumu, nevis darba līgumu, skaidro Iepirkumu uzraudzības biroja direktors Andrejs Tiknuss. Viņš uzsver, ka šie iepirkumi iekļauti Publisko iepirkumu likuma B daļas pakalpojumu klāstā, bet tas nozīmē, ka uz tiem attiecas brīvāka un elastīgāka iepirkumu procedūra. Tomēr no Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pārstāvja Edija Šauera teiktā izriet, ka arī šajos iepirkumos būtiskākais viespasniedzēju atlases kritērijs ir zemākā cena.
Augstskolu pārstāvji šādu normu attiecināšanu uz pasniedzējiem kritizē. «Tas ir diezgan liels absurds,» saka Rektoru padomes priekšsēdis un Daugavpils universitātes rektors Arvīds Barševskis. Viņš arī uzsver, ka citur pasaulē tā nenotiek. Piemēram, A. Barševskis ir lasījis lekcijas Polijā, taču nav saskāries ar prasību iesniegt dokumentus konkursam.
RSU šogad nācies rīkot 56 šādus pasniedzēju iepirkumus sociālo zinātņu programmās, sešos gadījumos tā tikuši piesaistīti pasniedzēji arī no ārvalstīm. «Galvenā problēma ir tā, ka tikai atbilstošās dokumentācijas sakārtošanai vien tiek patērēti ievērojami lieli laika resursi. Tas var prasīt pat vairākus mēnešus,» secina E. Šauers. Arī Latvijas Universitāte (LU) saskaras ar šādu problēmu, turklāt iepirkumu procedūra attiecas ne tikai uz viespasniedzējiem, bet arī uz pētniekiem ES struktūrfondu projektos, stāsta LU rektors Mārcis Auziņš. Viņaprāt, problēma ir tā, ka intelektuālai darbībai ir grūti nodefinēt precīzas iepirkuma prasības.
Katrs viespasniedzējs, ko augstskola aicina lasīt lekcijas, tiek piesaistīts tāpēc, ka viņš ir unikāls, nevis tāpēc, ka eksistētu pasniedzēju tirgus, no kā varētu izvēlēties lētāko piedāvājumu, skaidro RSU sociālās antropoloģijas programmas koordinators Klāvs Sedlenieks, kurš arī saskāries ar pasniedzēju iepirkuma problēmu. No viņa teiktā izriet, ka augsta līmeņa speciālisti no prestižām augstskolām var uzskatīt zem sava goda piedalīties konkursā un sacensties par lētākās cenas piedāvāšanu, ņemot vērā, ka samaksa, ko viespasniedzējam var piedāvāt augstskola jau tāpat ir zem tirgus vērtības. Turklāt samaksu nosakot augstskola, nevis viespasniedzējs. E. Šauers gan uzsver, ka atsevišķos izņēmuma gadījumos, ja universitāte var pamatot, ka vieslektors atbilstoši likumā noteiktajiem kritērijiem ir unikāls, pastāv iespēja nerīkot konkursu, bet uzreiz slēgt uzņēmuma līgumu.
Tas, ka augstskolām viespasniedzēji jāpiesaista šādā kārtībā, jaunums ir Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības departamenta direktorei Gitai Rēvaldei. Viņa to vērtē skeptiski, turklāt arī Augstskolu likums šādu kārtību neparedzot. Citādi esot ar ES fondu projektiem, kur pētnieku iepirkšanas kārtību paredz EK regulējums, taču «mēs vienmēr esam pret to cīnījušies», saka G. Rēvalde.