Sajūtas visam mūžam
«Kopkora skanējums, it sevišķi brīžos, kad tas a cappella brīnišķīgi dziedāja mūsu klasiķu dziesmas, - tās bija neaprakstāmas sajūtas, kuras atcerēšos visu mūžu,» priecājas pianists Vestards Šimkus, atzīstoties, ka pirmo reizi klātienē baudījis Dziesmu svētkus. «Drusciņ palika iespaids, ka šogad sperts solis pretī t. s. vienkāršajai auditorijai, taču es domāju, ka ne sliktākajā nozīmē. Ērika Ešenvalda un Raimonda Tigula darbi (Dvēseles dziesma un Dod, Dieviņi!) palika spilgtā atmiņā, jo tie bija kvalitatīvi nostrādāti skaņdarbi, kas spēcīgi spēja uzrunāt visus klausītājus - arī tos, kuri Dziesmu svētkiem pievērsās pirmo reizi. Informatīvā kampaņa devusi rezultātus, un svētki emocionāli ļoti uzrunāja, lai arī noslēgumkoncertā bija gan daži ārkārtīgi spilgti, gan arī mazāk veiksmīgi darbi, bez kuriem varētu iztikt. Kad kopkoris dzied kopā ar ritmisku pavadījumu, to sadabūt sinhroni diez vai ir iespējams. Varbūt vajag rast cita veida aranžējumus? Gribētos, lai katrs skaņdarbs būtu maksimāli spēcīgs un iedarbīgs - programma būtu īsāka, bet vēl iedarbīgāka,» teic pianists, pārlūkojot plašo repertuāru.
Jābeidz «savējo būšanas»
«Svētku noslēguma koncerta ilgums un repertuāra izvēle ir katastrofāli,» uzskata komponists Jānis Lūsēns. «Jāsaprot, ka šis nav Komponistu savienības plēnuma koncerts un nav televīzijas šova noslēgums! Vai latviešiem labu dziesmu trūkst? Jādzied tās, kuras ir izturējušas laika pārbaudi. Jābeidz pasūtījumu veikšana Dziesmu svētkiem. Neviens Mārtiņam Braunam nepasūtīja Saule, Pērkons, Daugava! Jābeidz savējo, draugu būšanas latviešu kultūrā un jāatceras par nosaukumā Dziesmu svētki ietverto būtību: tie ir svētki dziesmai un dziedātājiem. Tie nav pilsētas svētki, un tie nav komponistu svētki un nesaprotama jaunrades eksperimentu platforma,» saka J. Lūsēns, komentējot svētku pasūtījuma strīdīgo rezultātu - Uģa Prauliņa Līgo - Jāņu nakts mistērija. Par programmas vājumu liecinot arī Kārļa Lāča šlāgeris (Es bij' meita) - tas, ka mums vajag tik vienkāršā veidā palīdzēt publikai «pavingrot».
«Cik var veidot koncepcijas? Vajag salikt programmu, lai cilvēkiem ir jauki dziedāt. Katra dziesma ir manifests, un ir jābūt jēgai, kāpēc tā ir koncerta programmā: atmiņas, sāpes, prieks, cerība, spēks vai godināšana. Mums ir Mārtiņš Brauns un Imants Kalniņš, ar viņu dziesmām esam piedzīvojuši atmodu un panākuši Latvijas neatkarību. Dziedot I. Kalniņa Dziesma, ar ko tu sācies, acis mirdzētu».
Lūsēna vērtējumā Ērika Ešenvalda Dvēseles dziesma ir laba, taču ne koncerta noslēgumam: «katarse neatnāca». Koncertā viņu nogurdinājušas pārmērīgi izstieptās pārejas. «Perkusionisti spēlēja brīnišķīgi, taču intensīva ritmiska klabināšana piesit pilnu galvu, un vairs neko nevar uztvert. Tā vietā varēja ielikt skaistas reportāžas ar ilggadējiem svētku dalībniekiem vai stāstu par Dziesmu svētku tapšanu, lai garajā koncertā drusciņ atpūstos no mūzikas.»
Jāņa Lūsēna skatījumā noslēgumkoncertā un svētkos kopumā visa kā bijis par daudz, ko viņš salīdzina jau ar pārēšanos. «Jāuzteic dziedātāju pacietību un izturību. Spēks, kas no viņiem nāca gājienā un noslēgumkoncertā, bija pats galvenais. Ir vārdos nepasakāmas lietas, kāpēc cilvēki ir kopā, ko grib izdziedāt un sajust. Ja to nokauj, tad lielāka nozieguma nav. Bet tas turas uz naža asmens,» brīdina Jānis Lūsēns.
«Noslēguma koncertam pieslēdzos periodiski, tāpēc tā garums mani netraucēja un nevaru tajā saskatīt ēnas puses,» stāsta kinorežisors Dāvis Sīmanis. «Šķiet, ka pašiem dziedātājiem enerģija tikai atbrīvojas un pēc enerģijas nezūdamības principa pieauga. Un pat ja koncerts bija ļoti garš, viņi tomēr spēja koncentrēties un iegūt gandrīz pārdabiskas emocijas. Bet skatītājiem vienmēr ir iespēja paņemt mirklīti pauzi un pēc tam atgriezties. To varēja redzēt arī noslēguma koncertā, kad cilvēki kādu brīdi dod sev mieru, bet pēc tam atgriežas savās vietās un klausās no jauna. Ņemot vērā šo tautas svētku masveidīgumu, tā nav rokkoncertu situācija - ir ļoti liels muzikālais apjoms, kurš ir jāizdzied, un nāk vēl citi žanri - deja, simfoniskā mūzika,» norāda D. Sīmanis.
Godāt zelta repertuāru
Kustības Nāc līdzās! vadītāja Sarma Freiberga, kura 25 gadus vadījusi deju ansambli Latve: «Man ļoti patika laiks, kad Deju svētkos bija divas programmas - vakara uzvedums ar lielāku domu un režijas skatījumu, un dienas koncerts - tautas deju programma ar skaistajiem laukuma rakstiem. Lieluzvedumā Tēvu laipas nesajutu uzveduma ideju, » uzskata S. Freiberga. «Bija ļoti skaisti laukuma zīmējumi, bet tos diemžēl var redzēt tikai no augšas. Pēc tam apskatījos internetā. Labākais bija milzīgā enerģētika, kas nāca no dejotājiem. Ja reiz doma bija pausta caur zīmēm, simboliem, gribējās arī noslēgumā kādu zīmi ieraudzīt spoguļos. Virsvadītājiem būtu jāpārdomā piemērotāks repertuārs vidējai paaudzei - lai solīdu, sirmu vīru vai sievu nepataisītu par smieklīgu tirliņu, lēkājot savam vecumam nepiemērotus deju soļus.» Sarma Freiberga novēl piecos gados sešreiz nomērīt, kuru deju likt un kuru varbūt neielikt repertuārā, neaizmirstot, ka ir ļoti daudz labu horeogrāfu, kuru šodien vairs nav mūsu vidū, bet kuru deju Zelta fonds ir pelnījis būt Deju svētkos, tāpat kā koriem Gaismas pils: «Mežaparkā bija daudz jauno virsdiriģentu, arī Deju svētkos varētu dot vārdu vismaz kādam jaunajam.»
Aizkustināts un pacilāts ir aktieris un režisors Juris Strenga: «Visi svētki bija brīnišķīgi! Tik labā profesionālā līmenī, ka atsevišķi izcelt un analizēt nav manos spēkos. Viens no skaistākajiem bija Garīgās mūzikas koncerts Rīgas Domā, pūtēju orķestru Dižkoncerts Doma laukumā un japāņu kora koncerts Sv. Pētera baznīcā. Šo Deju svētku koncerts bija visapjomīgākais, koncerts ritēja labā tempā, ar saturu, simbolisku jēgu un skaistiem laukuma zīmējumiem.»