Protams, var vainot reģionālo reformu, kas pie mums tika īstenota ar daudzu gadu aizkavēšanos un varbūt ne tajā visdrosmīgākajā veidā, paredzot šī procesa turpināšanu, kas arī iestrēgusi politiskās neizlēmības purvā. Tāpat var atspēkot Rīgas lielumu, sakot, ka iedzīvotāju skaita ziņā tā rūk, jo daudzi, lūk, pārceļas uz apkārtnes novadiem, kas gan nemaina lietas būtību - kur tad viņi savu ikdienu pavada, ja ne Rīgā?
Varam runāt arī par to, vai Latvijas pilsētas, kas mazākas par Rīgu, maz vēlas veicināt straujāku savu izaugsmi. Ja vēlas, kas ir tas emocionālais magnēts, ar ko tās vilina? Bruģētām ielām kā Ventspils? Augstskolām, teātriem, koncertzālēm, sporta hallēm kā daudzas no iedzīvotāju skaita ziņā lielākajām? Atbalstu biznesa, kas rada darba vietas, attīstībai? Pievilcīgu mājokļu politiku? Gan jau kaut kas no tā visa ir, taču ne tā, lai attiecīgajā reģionā sastaptie teiktu: «Eh, gribētos pārcelties uz centru!», ar to domājot nevis Rīgu, bet, piemēram, Daugavpili, Liepāju, Jelgavu. (Jūrmala šajā ziņā ārpus šīs konkurences - tās centrs nu kā viesnīcu komplekss un tur prioritāte tiem, kas kādu laiku padzīvo, nevis uzturas ikdienā.) Diena