Tuvākās nākotnes plāni viņam grozās ap vēl kādu lielu projektu - topošo biomasas koģenerācijas staciju, kura pilsētā darbu sāks rudenī. «Pašlaik ir tas sarežģītākais laiks, jo viss jāsakārto un jāsaliek ikdienas ritma sliedēs. Izaicinājums ir diezgan liels, bet tā būs lielākā biomasas koģenerācijas stacija Latvijā. Būs interesanti redzēt, kā tā strādā,» saka Aigars. Siltumenerģētikā vienmuļības neesot. «Darbs katru dienu ir savādāks. Ik pēc pāris gadiem ir kaut kas jauns, uzņēmums visu laiku mainās, aug, attīstās arī tehnoloģijas un pati nozare. Iesūnot nesanāk.»
Sākumā bija bailīgi
Aigaram skolā patika rasēšana un matemātika, un pēc Jelgavas 1. vidusskolas eksaktās klases viņš iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, kur ieguva inženiera mehāniķa diplomu aparātbūvē. Pēc pirmā kursa Aigaru gan paņēma padomju armijā, un viņš divus gadus nodienēja pie Ķīnas robežas. «Pēc tam jau sākās atmoda. Bet armija mainīja dzīves uztveri. Kad no tās atgriezos, uz dzīves problēmām skatījos - vai tad tās ir problēmas?» Aigars atceras.
Pēc institūta beigšanas viņš pieteicās darbā Jelgavas pašvaldības siltumtīklu uzņēmumā. Aigara tēvs strādāja Latvenergo, bet puisi elektrība nevilināja, savukārt siltuma ražošana likās interesanta, cilvēkiem vienmēr vajadzīga. Aigars sāka strādāt vienā no uzņēmuma katlumājām. «Sākumā bija bailīgi, jo tur viss ir ļoti liels, daudz cauruļvadu. Bet bailes pārgāja. Kādu pusgadu paņēma visa iepazīšana - tehnoloģiskie procesi, mazuta saimniecība, gāzes saimniecība, ūdens sagatavošana. Bet secīgi un loģiski izejot cauri visiem procesiem, visu var apgūt,» Aigars stāsta. Viņš pieredzējis, kā katlumājas no oglēm un šķidrā kurināmā pamazām pārgāja uz gāzi. Piedzīvotas arī problemātiskas situācijas, taču ar tām izdevies veiksmīgi tikt galā. «Jāstrādā tā, lai siltuma padeve iedzīvotājiem būtu nepārtraukta un viņi mūsu darbu nejūt.»
Kā vecākais meistars un vēlāk siltumtehnisko iekārtu inženieris Aigars apkalpoja siltummezglus, piedalījās apkures katlu ekspluatācijā, arī to iekuršanas un apstādināšanas procesos, kad ir vislielākais avāriju risks. To, ko tagad paveic automātika, toreiz daļēji darīja inženieri un operatori. Jau no pirmās darba dienas Aigara pakļautībā bija atslēdznieki, metinātāji, operatori, ķīmijas laboranti, un zaļam «gurķim» tas sākumā bijis pārbaudījums - izrīkot pieredzējušākus kolēģus. «Bet ar laiku parādīju, ko varu, liku saprast, ko vēlos no viņiem, tā kopā strādājām.»
Intensīvi mācās
Ar laiku Aigaram uzticēja katlumājas vadību, un pamazām to skaits auga gan viņa pienākumu sarakstā, gan pašā uzņēmumā. Pie vienas no tām uzcēla arī nelielu koģenerācijas staciju. Kopš 2008. gada uzņēmums ir daļa no somu siltumenerģētikas koncerna Fortum, un šībrīža izaicinājums ir topošā biomasas stacija, kas līdz noteiktai gaisa temperatūrai varēšot apgādāt ar siltumu visu pilsētu - abus Lielupes krastus.
Stacijas izveides procesā Aigars bijis klāt jau no ieceres rašanās brīža. Biomasa - šķelda - ir lētāks kurināmais par gāzi vai mazutu, taču ar to līdz šim darboties nav nācies, tāpēc gan Aigaram, gan pārējiem uzņēmuma speciālistiem un jaunpieņemtajiem darbiniekiem patlaban rit saspringts mācību periods. Jāapgūst gan jauno iekārtu darbināšana, gan šķeldas transportēšana, šķirošana un smalcināšana. «Tas ir interesanti,» Aigars saka un stāsta, ka zināšanas iegūt braucis arī uz Somiju, Zviedriju, Poliju un līdzīgu staciju Pērnavā. Daudz laika prasījusi jauno stacijas darbinieku atlase, un Aigars lepojas arī ar izplānotajām maiņām, kurās kopā strādās dažādi speciālisti un katrs veiks visnotaļ daudzpusīgus pienākumus. «Tas tāds jauns piegājiens nozarē, nezinu, kā būs dzīvē, kad sāksim darboties,» Aigars smaida. Patlaban stacijā sākusies iekārtu izmēģināšana un testēšana.
Vajag vēsu galvu
Modernā katlumājā personāla lietpratība ir ļoti būtiska. Aigars stāsta, ka liela daļa jaunās stacijas darbinieku ir gados jauni inženieri. «Redzēsim, kā viss būs realitātē. Viens ir zināšanas, otrs - kā viņi mācēs uzvesties ekstrēmās situācijās. Ja katlumājā atskan trauksme, jāzina, kā reaģēt. Jāzina, kad jāskrien un kad tikai jānospiež dažas pogas uz vadības paneļa. Jāmāk reaģēt vēsu galvu, nevis neapdomīgi ķert un grābt,» Aigars norāda uz profesijas īpatnībām. «No manas pieredzes - siltumapgādē tiešām labs operators var būt katrs desmitais. Cerēsim, ka mūsu gadījumā tas procents būs augstāks, jo puiši ir zinātkāri, ar labu zināšanu bāzi. Šajā nozarē jābūt loģiski domājošam, spējīgam izprast visus tehnoloģiskos procesus. Operatoram jāsaprot cēloņi un sekas, jāmāk šķetināt to ķēdīti galvā. Tas nav tik viegli, un ne katram tas ir dots.»
Apjomīgā jaunas informācijas plūsma saistībā ar jauno staciju Aigaru vienlaikus gan aizrauj, gan piespiež mācīties svarīgā un mazāk svarīgā atdalīšanu. «Tas man ir nosacīts jaunums, jāmāk noteikt prioritātes, un tas man darbā pašreiz liekas grūtākais. Bet pamazām es to apgūstu,» Aigars saka un atceras, ka, pirms tika sākts darbs pie stacijas, ikdiena bija mierīgāka, lai gan arī tad problēmu gadījumā viņu varēja izsaukt jebkurā diennakts laikā. Tagad sanāk strādāt gan vakaros, gan brīvdienās, tāpēc vaļasprieki nereti jāatliek. Aigars regulāri peld - gan baseinā, gan ziemā āliņģī. Sieva viņu pirms kāda laika ievilkusi roņu kustībā, un pērn Jelgavas roņu čempionātā Aigars dabūjis sudraba medaļu. Viņam patīk arī pacilāt svarus, taču te līdz sacensībām jāpagaida - kamēr būs vairāk laika trenēties.