Kad Vecrīgā 1991. gadā barikādes beidzās, Zaķusalu kā vienu no stratēģiski nozīmīgiem objektiem ar Latvijas Televīzijas studiju un televīzijas torni turpināja sargāt īpaša kārtības sargu vienība. Bijušais Zaķusalas aizsardzības štāba priekšnieks Roberts Millers jau ir aizgājis mūžībā. Viens no viņa toreizējiem vietniekiem, kurš koordinēja objekta apsargāšanu, bija jūrmalnieks Aivars Stārasts. Viņš Zaķusalā bija līdz vasarai, pēc tam pārgāja uz Pirmo policijas bataljonu - tā bija pirmā bruņotā vienība, kas izveidota līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, zvērot uzticību neatkarīgai Latvijas valstij. Tagad A. Stārasts atceras, ka Zaķusalā ieradies uzreiz pēc Manifestācijas daugavmalā 1991. gada 13. janvārī. No visas Latvijas cilvēki ar autobusiem, smago tehniku jau devās uz Rīgu celt barikādes un sargāt stratēģiski svarīgus objektus, atsaucoties LTF pirmā līdera, Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieka Daiņa Īvāna aicinājumam Latvijas Radio pēc traģiskajiem notikumiem Viļņā. Zaķusala bija viens no svarīgākajiem objektiem. Uz vaicāto, kāpēc barikādes tur nenojauca janvārī, A. Stārasts tagad saka: «Tāpēc, ka nekas jau vēl nebija beidzies. Joprojām apkārt braukāja omonieši.» Viņš atzīst, ka apsargāšana beigās vairs nebija tik aktīva kā barikāžu dienās. Tomēr, lūgts raksturot to laiku, bijušais Zaķusalas sargs atzīst - vēl joprojām par to ir ļoti daudz neskaidrību.
Atbrauca ciemos un palika
Kādā no tā laika publikācijām avīzē Latvijas Jaunatne bija saruna ar vairākiem Zaķusalā sastaptiem gados ļoti jauniem puišiem. Pirms pāris gadiem viens no viņiem Gaidis Vagars, kurš toreiz uz Rīgu bija atbraucis no Limbažu rajona, devās uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, lai atrastu šo rakstu. Tad draugiem.lv sāka meklēt puišus, ar kuriem kopā bijis barikādēs. Atradis tikai vienu no viņiem - irlavieti Ivaru Upmani. Gaidis arī pieļauj, ka vienu no rakstā minētajiem laikam velti meklēt, jo prātā palikusi kāda epizode. Pēc intervijas toreiz visi devušies no posteņa uz tilta pusi. Tad kāds no puišiem ievaicājies, vai pārējie esot pateikuši savus īstos vārdus. Saņēmis apstiprinošu atbildi, runātājs noteicis, ka viņš gan neesot to atklājis, jo, «ja nu barikādes neizdodas, tad mūs sāks meklēt».
Tagad Gaidis strādā par taksometra šoferi, bet Ivars ir tehniķis Baltijas biroju servisā. Atšķirībā no G. Vagara, kurš daudzkārt mainījis nodarbošanos un uzturējies arī ārvalstīs, I. Upmanis savā jomā strādā jau 12 gadu. Abi ir rīdzinieki, un ar viņiem Diena satikās Zaķusalā, lai palīdzētu atsaukt atmiņā tās dienas. I. Upmanis uzreiz atzīstas, ka neko daudz neatceras. Viņam toreiz bija 18 gadu un visvairāk atmiņā palikuši kartupeļu kalni, kurus palīdzējis mizot. Olaines profesionāli tehniskā skola bija pabeigta, darba vēl nebija, un tāpēc viņš varēja palikt Zaķusalā līdz pavasarim. «Tā es palīdzēju omītei - galvenajai pavārei no Ropažiem -, kura visai Zaķusalai taisīja ēst,» atmin Ivars, kurš tā arī nekad nav zinājis, kāds ir omītes īstais vārds. Tā gada janvārī puisis atbraucis uz Rīgu ciemos pie draugiem un tā arī palicis barikādēs. Tajās bijis arī viņa tēvs, kurš vēl šobaltdien atceroties, ka toreiz prasījis, kad dēls beidzot brauks mājās - ja viss ir beidzies, ko viņš tur tik ilgi dara.
Uzdodas vecāks
G. Vagaram toreiz bija tikai 16 gadu, un tā gada janvāris viņam vairāk saistās ar Vecrīgu, jo Zaķusalā esot pabijis vien kādu nedēļu, tad saslimis un braucis mājās. Taču, lai tur vispār nokļūtu, vajadzējis sacīt, ka ir jau pilngadīgs. Tā mācījuši vecāki vīri. Ja kāds prasot pasi, lai stāstot, ka tā sadegusi ugunskurā. Toreiz padomju pases un karaklausības apliecības esot dedzinātas ugunskuros. Kad lūdz R. Ražukam to komentēt, viņš dedzināšanu neatmin, bet prātā esot fotogrāfijas, kurās PSRS pases pienaglotas turpat pie ugunskuriem, ap kuriem cilvēki sildījās. To ir bijis ļoti daudz. Kāds saskaitījis, ka Zaķusalā vien bijis vairāk nekā 80 ugunskuru.
Toreiz G. Vagars mācījās pārtikas skolā, kurā apguvis pavāra un gaļas izgriezēja, kā arī konditora arodu, pēc tam izmācījies par bārmeni un kādu laiku strādājis bārā. Janvārī, atbraucis no laukiem, viņš gājis nevis uz kopmītnēm, bet - Vecrīgu. Saticis vienu otru paziņu, tad nonācis pie barikāžu sargiem no Zemgales, kas sevi saukuši par Dobeles jaukteņiem. Pie viņiem arī palicis. Atceras, kā palīdzējis sievietēm iznēsāt tēju un ēdienu, pārbaudījis caurlaides. Reiz Doma baznīcā, kur cilvēki gājuši pārlaist aukstumu, aizmidzis uz soliņa un pēc tam pārdzīvojis, vai tikai tas nav liels grēks - gulēt baznīcā. «Kad sākumā meitenes deva karstu tēju, domāju, ka es taču neesmu pelnījis, jo sevi neasociēju ar barikāžu aizstāvi. Es biju jauns puika,» atceras Gaidis, kurš kopā ar zemgaliešiem pēc tam, kad Vecrīgā viss beidzās, devās uz Zaķusalu - šķiet, braukuši ar trolejbusu. «Man sākumā tur nepatika, jo tā vairs nebija Vecrīgas romantika. Tur bija stingra kārtība, kur vadība saka, kas kurā brīdī ir jādara,» stāsta Gaidis. Pirmajā naktī devies līdzi kādam vīram uz televīzijas torni, un viņam bijis ierocis. Vecrīgā ieročus nevienam neesot redzējis.
Ja vajadzētu, ietu atkal
Kad abiem nu jau nobriedušajiem vīriem vaicā, vai viņi var nosaukt Latvijas Valsts prezidentu, bijušie barikāžu sargi neizpratnē palūkojas, vai ir doma viņus izjokot. Uz lūgumu pateikt, kas tagad vada valdību, gan saminstinās un Laimdotas Straujumas vārdu izrunā tikai pēc pauzes. Tad Gaidis izvelk pasi un rāda, ka piedalījies ne tikai Saeimas vēlēšanās, bet arī referendumā par valsts valodu, kas, viņaprāt, bijis jo īpaši svarīgi, lai nosargātu latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Taču viņš zinot cilvēkus, kam nav bijis ne jausmas, ka tāds referendums vispār notiek.
«Esmu strādājis Anglijā, Vācijā, Itālijā… Braukāju pa pasauli un tad vienā brīdī sapratu, ka tuvojas 30 gadu un vajag nomierināties. Bija vajadzīgi pieci gadi, lai atskārstu, ka vislabāk ir mājās. Atgriezos Latvijā un izveidoju savu biznesu,» stāsta Gaidis, kurš nemitīgi kaut ko jaunu piemācoties klāt - tā arī ieguvis visu kategoriju autovadītāja tiesības, kas ļauj tagad strādāt par taksometra šoferi. Ivaram nekad prātā nav bijusi doma atstāt Latviju, viņš nevarot iedomāties, kā būtu dzīvot citā valstī. Taču uz vaicāto, ko domā par mūsu valsts varu, viņš neatbildēšot - var noprast, ka kādas personīgās pieredzes dēļ šis viedoklis ir drīzāk negatīvs. Uz vaicāto, ko sagaida no šīs valdības, Gaida atbilde ir īsa: «Neko.» Ivars vēl cer, ka aizbraukušie latvieši kādreiz varēs un gribēs atgriezties mājās. Ja atkal būtu jāiet uz barikādēm, tad gan kā viens, tā otrs nedomājot ietu.
A. Stārasts desmit gadus ir veltījis Zemessardzei, kurai tagad tiek iedota otrā elpa. Taču vaicāts, vai varētu tajā iesaistīties, atbild: «Kas mani vairs ņems! Viņiem piecdesmitgadniekus vairs nevajag.» Tagad A. Stārasts izveidojis privāto biznesu. Lūgts atcerēties to laiku, atbild, ar zināmu nožēlu nosakot, ka tagad par Zaķusalas aizstāvjiem uzdodoties ļoti daudzi - arī tie, kuri tur atbraukuši tikai izpriecāties, ierodoties uz vienu dienu pakoncertēt. Vai toreizējās cerības ir piepildījušās? «Kādu laiku cepos, cepos, bet tagad tas ir pārgājis. Es nesūdzos, bet tas nav tas, uz ko toreiz cerējām,» atbild A. Stārasts. Viņam prātā toreizējā valdības vadītāja Ivara Godmaņa pārliecinoši teiktais, ka mēs iesim uz brīvu Latviju, kaut vai vīzās. «Vīzās tagad esam - tā daudzi varētu sacīt,» viņš pieļauj. Viens no tā laika politiskajiem līderiem R. Ražuks piekrīt, ka cilvēkos jūtams rūgtums, bet «neatkarīga Latvijas valsts ir viena lieta, valdība - kaut kas cits». Tā nevardarbīgā pretošanās, ko Latvijas cilvēki 1991. gadā nodemonstrēja, viņaprāt, ir kaut kas tāds, ar ko vienmēr varēs lepoties.