Par zaļiem gan nenosaukt oficiālās spēlēs debitējušos Ivanu Lukjanovu un Arti Lazdiņu. Polijā spēlējošo Lukjanovu līdzjutēji jau ilgi vēlējās redzēt Latvijas izlases kreklā. Aleksandrs Starkovs līdz tam bija piesardzīgs, bet gatavošanās posmā pirms spēles Izraēlā daugavpilietis pierādīja ne vien to, ka ir gatavs pastiprināt izlases rindas, bet pat iziet pamatsastāvā. Turklāt izdarīja to viņš vairāk kā veiksmīgi, esot viens no aktīvākajiem Latvijas izlases vidējā līnijā. Tiesa, viņa darbība aizsardzībā lika vairākkārt izbailēs aizturēt elpu. Kopumā gan Lukjanovs debitēja oficiālā mačā sekmīgi, un viņš var kļūt par stabilu izlases vērtību jau tuvākajā laikā.
Bez sekām diemžēl nepalika pārmaiņas aizsardzības līnijā. Kačanovs izlasē atgriezās pēc gada pārtraukuma. Spēļu prakses trūkums ietekmēja viņa spēli ne no tās labākās puses. Labajā malā spēlēja Ritus Krjauklis. Kad saņēma bumbu, viņam bija grūtības to pieturēt un izvēlēties labāko variantu piespēlei, ne visai veiksmīgi izvēlējās pozīciju abos vārtu zaudējumos. Bet, krājot pieredzi, viņam ir visas iespējas kļūt par labu palīgu izlasei.
Paaudžu maiņas process šobrīd rit pilnā sparā, un to nepārvarēt ne vienā, ne trīs spēlēs. Priecē, ka izlase strādā pareizajā virzienā, un tas ir jāturpina. Kandidātu lokā ir vēl vairāki jauni un perspektīvi futbolisti, tāpēc Starkova nosauktajā sarakstā nākamajai izlases spēlei, kas notiks 4. jūnijā Rīgā pret Izraēlu, varētu būt vēl daži jauni vārdi. Šobrīd jādomā par nākotni, nevis par uzvarām. Ja to darīs pareizi, tad neizpaliks arī rezultāti.
Pagaidām jāsamierinās ar to, kas ir, un jācer, ka kādreiz Latvijas valstsvienībai būs tik meistarīgi centra pussargi, kādi savulaik bija Vitālijs Astafjevs un Juris Laizāns.