Kad pirms gada pie Artūra ciemojās kristīgie jaunieši un, runājoties par dzīvi, sirmais vīrs bija ieminējies, ka «vecumdienās vēl gribētos to brīnumu datoru iepazīt», viņam pat prātā nenāca, ka ciemiņi - brālis un māsa - apņemsies šo vēlmi īstenot. Par aizsūtīto stāstu Lattelecom projekta Pieslēdzies, Latvija! akcijai 1+1=90 Artūrs uzzināja tikai tad, kad saņēma ziņu no akcijas organizētājiem - viņam ticis dators! Nopriecājies un braucis pakaļ.
Kas notiek Latvijā?
Abi jaunieši labdari vēlāk uzinstalējuši vajadzīgās pro-grammas, ierādījuši, kā iekļūt internetā. Nu Artūram ir par vienu laika kavēkli vairāk, lai gan, pa dienu ilgāk pasēžot pie datora, vakarā redze mazliet niķojas - burtiņi monitorā dikti sīki. Artūrs atzīst, ka pašmācības ceļā apgūt datorlietas viņam būtu gandrīz neiespējami, un palīdzību, kā soli pa solītim orientēties tīmeklī, viņam vajag joprojām. «Man jau galvenais zināt, kā tās mājaslapas var dabūt. Protu atrast Latvijas Avīzi, Delfos un Dienā skatos ziņu videoklipus.» Artūrs stāsta, ka lielākoties grib uzzināt, kas pasaulē notiek. Inteliģentais vīrs visu mūžu bijis skolotājs, radis būt informēts par notikumiem un arī tagad cenšas sekot līdzi, kā risināsies dažādi jautājumi. Par visām bankām un slimnīcām gan mati ceļoties stāvus, bet briesmīgākais ir bezdarbs, Artūrs dalās pārdomās.
Skolotājs
35 gadus, no pirmās darba dienas līdz pensijai, sirmais skolotājs mācījis latviešu valodu nedzirdīgo bērnu internātskolā Rīgas centrā. Darbs bijis grūts, nervozs. «Sirds arī mazliet pabojāta, jo es pēc dabas esmu tāds, kas neprot emocijas izrādīt uz āru, izlādēties. Es neprotu ne pacelt balsi, ne pateikt sliktu vārdu, viss paliek iekšā,» Artūrs saka, bet atzīst, ka bērni invalīdi arī vairāk pieķērušies savam skolotājam, izrādījuši mīlestību un pretimnākšanu. Tas radīja lielu gandarījumu.
Aizejot pensijā, pilsētas burzma, mūri un bezgaiss bija apnikuši, «vilka atpakaļ uz laukiem», Artūrs stāsta. Pārvācies uz vecāku mājām, kas bija palikušas bez saimnieka. «Vecāki tik grūti to visu iekopa. Tēvs visu mūžu bija gulošs invalīds, māte viena pati vadīja saimniecību, zemi ara un kopa, arī mani izskoloja. Bija žēl to visu palaist pa vējam.» Artūrs turēja lopus, kopa dārzu, bet, kad vienā naktī ātrā palīdzība tik tikko paspēja viņu aizraut līdz slimnīcai un izoperēt kājā iemetušos trombus, veselība vairs neļāva pilnvērtīgi saimniekot. Artūrs māju pieskatīšanu nodeva māsasdēlam, bet pats pieteicās Alūksnes pansionātā.
Pietrūkst kultūras dzīves
«Nu, pansionāts ir pansionāts,» viņš saka, taču smaidot piebilst: «Bet, no otras puses, - barona dzīve. Istaba smuki izremontēta, gaišs, tīrs, silts, šogad mums ierīkoja centrālapkuri. Aprūpēts esi, ēdiens trīsreiz dienā galdā. Vienīgā rūpe - kā pavadīt dienu, ar ko nodarboties.» Tas Artūram kā plašu interešu cilvēkam nedod mieru, tāpēc arī dators ikdienu padarījis krāsaināku. Viņš cenšoties iet ārā, paskriet, pavingrot un panūjot, regulāri dodas apkopt piederīgo kapiņus netālajā kapsētā. Rīgā dzīvojot un strādājot, Artūra lielākā aizraušanās bija teātris un mūzika. Pats bērnībā mācījies klavierspēli mūzikas skolā, bet Rīgā redzējis visu, ko vien teātri iestudējuši, bijis arī kaislīgs operas apmeklētājs. «Manas mīļākās izrādes ir Tainheizers un Aīda. Tainheizeru gandrīz no galvas zinu. Tagad kultūras dzīves ļoti pietrūkst,» Artūrs nopūšas un stāsta, ka kaut ko uzdziedāt un uz klavierēm uzspēlēt savam priekam mēdz arī kopā ar saviem pansionāta biedriem. Viņš ļoti priecātos arī par praktiskām nodarbībām, piemēram, kokapstrādē, sievietēm patiktu šūšana vai adīšana, visi labprāt uzspēlētu arī kādu galda spēli, piemēram, novusu. Idejas, ar ko nodarboties, būtu, tikai pansionātam trūkst gan finanšu, gan telpu, lai tās īstenotu. «Kā jau visur,» Artūrs teic.