Starts dots, skrējēji turpina mīņāties
1. Pagājušajā nedēļā noslēdzās pretendentu izvirzīšana galvaspilsētas vadītāja postenim - savu kandidātu beidzot nosauca arī Zemnieku savienība, kas Rīgā šoreiz startē atsevišķi no sava tradicionālā sabiedrotā - Zaļās partijas. Diemžēl arī šī personāža gadījumā vēl pirms viņa, atvainojos, izvešanas arēnā lielākā spriešana bija par likmēm (ZS reitings Rīgā), nevis to, kas Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes vadītājam sakāms par Rīgā darāmo. Pašiem politiķiem likmju jautājums, protams, ir ļoti būtisks, tomēr no rīdzinieku viedokļa daudz svarīgāk ir tas, ko kandidāts saka, - pat ja šis cilvēks nesasniedz cerēto rezultātu, varbūt sacensību laikā viņš ir aktualizējis kādu būtisku tēmu, piedāvājis kādu interesantu risinājumu, citiem vārdiem, saturiski bagātinājis diskusijas.
Te, protams, var skeptiski iebilst, ka nevajag sapņot - saturiskais piedāvājums ir garlaicīgs un nepārliecinošs un tāds arī būs līdz 1. jūnijam atlikušajos mēnešos. Lai nu kā, šķiet, Rīgas domes pašreizējai vadībai opozīcijā esošās partijas nepietiekami izmanto ideju bāzi, ko pašas ir radījušas. Kā piemēru var minēt visnotaļ veiksmīgo interneta vietni Jaunā Rīga, no kuras daudzajiem pilsētnieku ieteikumiem var «izfiltrēt» jēdzīgas tēmas, tomēr vismaz pagaidām vietnes izveidotāja, Vienotības, kandidātu izteikumos nevar just šī resursa izmantošanu. Vienlaikus paradoksālā kārtā novērojams it kā pretējais iepriekš apgalvotajam - pārliecīga atsaukšanās uz «iedzīvotāju uzklausīšanu» kā metodi. Ir jau mīļi, ka, piemēram, Antānes kundze gatavojas «tuvākajās dienās» sākt uzklausīt ļaužu rūpes Reformu partijas birojā (2. marta preses relīze), tomēr no politiķa tiek sagaidīta ne tikai piekrītoša galvas klanīšana un piezīmju izdarīšana blociņā, bet spēja no daudziem individuāliem stāstiem izsecināt kopīgo, jo tikai tā var piedāvāt ticamu risinājumu. (Mani personīgi nepārliecinātu politiķis, kurš solās salabot konkrētu žogu vai ielu krustojumu.) Ja politiķis «sarunas ar tautu» deklarē kā teju vai galveno priekšvēlēšanu metodi, uzprasās neglaimojoši secinājumi: a) lai gan it kā vietējais, politiķis tomēr vietējās problēmas nezina - viņam par tām jāpastāsta, b) iedzīvotāju domas par to vai citu jautājumu nav nekāds noslēpums Latvijas valsts pārvaldē, tomēr tam parasti ir samērā maza ietekme uz reālajiem lēmumiem, līdz ar to nav skaidrs, kāpēc šo pašvaldību vēlēšanu gadījumā būs citādi.
Vēl viena problēma ir labējo partiju pārstāvju Rīgas domē, šķiet, nepietiekamā komunikācija ar sarakstu līderiem un kampaņas satura plānotājiem. Proti, neveikli izskatās, ja partija skaļi pieteic problēmu, kurai, kā izrādās dienu vēlāk, jau ir risinājums (klasisks piemērs - bezvadu interneta pieejamības tēma pagājušajā nedēļā). Piemēram, Vienotības frakcijas RD cilvēkiem vajadzēja atrunāt partijas komandu nākt klajā ar kaislīgu aicinājumu attīstīt bezvadu interneta pieejamību, jo viņiem taču bija jāzina (vismaz tā vajadzētu būt), ka jau pēc mēneša šī pieejamība paplašināsies. Rezultātā pretiniekam tiek dota iespēja vēlreiz pastāstīt par saviem labajiem darbiem... (Tas pats attiecas uz dažām Nacionālās apvienības briedinātajām tēzēm.)
Šīs kritiskās piezīmes nenozīmē, ka kandidāti nav labu griboši un spējīgi ļaudis. Tomēr negludumi nozīmē, ka uz varas nomaiņu Rīgā pretendējošie spēki ir aizmirsuši: vēlēšanām jāsāk gatavoties laikus. Lai cik apķērīgs būtu politiķis, nevar dažos mēnešos «pārlauzt» situāciju, it sevišķi, ja pretinieks ir spēcīgs.
Aiz kokiem ir mežs
2. Ja liek lietā virsrakstā izmantoto ziemas miega tēlu, var teikt, ka pavasara kavēšanās nepārprotami ietekmē dzīvo būtņu, to skaitā humanoīdu, aktivitāti Latvijas teritorijā. Mēs turpinām miegaini apsūkāt to pašu ķepu, atvainojiet, tēmu klāstu, ko pirms pusmēneša, mēneša, diviem. Ak, kurš gan vadīs sabiedrisko televīziju? Vai mediju uzraugs LTV vadītāja atlasi ir veicis korekti? Kas notiek ar vienotā sabiedriskā medija izveidi? Augstā debess! Vai tiešām tikai no šiem jautājumiem ir atkarīga elektronisko mediju telpas kvalitāte?! Kamēr publika krustu šķērsu ir spriedusi par kandidātu pagātni un frizūru, Latvijas informatīvajā telpā ar NEPL (padomes) gādību turpina pumpuroties no Krievijas retranslēti komercradio, savukārt daudz piesauktā nepieciešamība nodrošināt Latvijas austrumu pierobežas iedzīvotājus un cittautiešu kopienu ar nesagrozītu informāciju par valstī notiekošo palikusi deklarācijas līmenī. Līdz histērijai novestajā disputā par jauno LTV valdi zināmā mērā vienīgā tēma, kas tiešām ilgtermiņā var radīt problēmas, ir: pareizāk būtu bijis, ja jaunais valdes priekšsēdētājs, lai kurš tas būtu, pats veidotu savu vadības komandu (piedāvātu to padomei). Savukārt pašreizējā kārtība var radīt situāciju, ka valde, pat ja tā individuāli ir veiksmīgi atlasīta, nespēj kopīgi sastrādāties tā, lai veiktu daudz piesauktās epohālās pārmaiņas LTV.
...turpinot aizsākto tēmu
3. Atgādināšu, ka pirms divām nedēļām aizsāktajā diskusijā, kad veikt gāzes tirgus liberalizāciju, izskanēja arguments: kamēr nav alternatīvu produkta piegādes maršrutu, liberalizācijai uz papīra nav lielas jēgas. Kā alternatīvie maršruti tiek uzskatīti cauruļvada projekts, kas savienotu Poliju un Lietuvu un/vai sašķidrinātās gāzes terminālis kādā no mūsu kaimiņvalstīm. Aizvadītā nedēļa vairoja bažas, ka vismaz cauruļvada gadījumā ar alternatīvām var būt švaki, turklāt no Latvijas neatkarīgu iemeslu dēļ. Proti, Lietuvā vētru izraisīja (izteikties bija spiests pat premjers, BNS, 05.03.) Polijas ārlietu ministra izteikums, ka Lietuvai ir jāizvēlas - vai nu cauruļvads, vai plāns būvēt savu LNG termināli. Diemžēl ir pamats uzskatīt, ka Latvijas enerģētika papildus citiem faktoriem ir atkarīga no Polijas un Lietuvas attiecību līkločiem...
Par svešu nelaimi nepiedienas priecāties, tomēr, ja atceramies sīvo konkurenci reģiona aviopārvadājumu tirgū, pagājušajā nedēļā labā ziņa bija Tallinas lidostas valdes locekļa atzītais laikrakstam Postimees, ka nedienas šajā nozarē Igaunijā spiedušas sešas ārvalstu aviokompānijas atteikties no plāniem lidot uz/no Tallinas.
Pagājusī nedēļa bija pirmā darba nedēļa jaunajam satiksmes ministram. Informatīvais fons (Pasaules Ekonomikas foruma pētījums u. c.) noteica, ka visvairāk preses jautājumu Matīsa kungam bija par Latvijas autoceļiem, kuru stāvokļa uzlabošanu viņš arī izpildīgi pieteica kā savu prioritāti, un ko gan citu varējām sagaidīt. Un tomēr. Kad samēro visu ceļu tīkla savešanai kārtībā nepieciešamos miljardus ar Latvijas objektīvajām iespējām, jāsecina - pat ja valsts ceļiem atvēlēs vairāk naudas, būvfirmas strādās labāk utt., arī tad tīklu, kas veidojies pavisam citos teritorijas apdzīvotības blīvuma, iedzīvotāju skaita apstākļos, daudz piesauktajā Eiropas līmenī uzturēt nebūs iespējams. Tātad rožainais sapnis saglabājas, ka reiz mums būs satiksmes ministrs (vai premjers), kurš būs tik drosmīgs pateikt: labi asfaltēti ceļi mums būs tādos un tādos maršrutos, citos virzienos jārēķinās, ka būs grants (braukšana pa normālu t. s. zemesceļu nereti ir mazāk asinis stindzinoša par lavierēšanu starp bedrēm asfaltā...). Ceļu jautājuma apspriešana, ko var raksturot kā «staigāt riņķī apkārt», atgādina citu aktuālo jautājumu - parādus par komunālajiem pakalpojumiem. Var līdz aizsmakumam runāt par ēku siltināšanu, kas, protams, ir noderīga, tomēr liekas, ka amatpersonas šādi cenšas neredzēt problēmas sakni - cilvēku ienākumi netiek līdzi izdevumiem.
Šonedēļ
4. Jebkurā citā gadā kā šīs nedēļas visvairāk apspriestais notikums būtu jāmin tradicionālā leģionāru piemiņas diena 16. martā, tomēr tiek prognozēts, ka šogad konfrontācijas un Krievijas TV izdevīgu kadru būšot mazāk. Savukārt valdība uzklausīs Ekonomikas ministrijas ziņojumu par Latvijas enerģētikas ilgtermiņa (līdz 2030. gadam) stratēģiju. Savu gaitu uz SAB jaunā vadītāja posteni turpinās bijušais ģenerālprokurors - J. Maizītim plānota tikšanās ar viņa «jautājumu» atbildīgo Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisiju.
Šonedēļ plānota arī vērienīga Valsts prezidenta vizīte Ukrainā, kas Latvijai neapšaubāmi ir interesants un perspektīvs ekonomiskais partneris.