Francijas lauku krodziņos zupu joprojām saukā par _potage_ - to, kas podiņā, bet māla podos uzglabāja maizi. Rudenī izcepta, tā stāvēja līdz pat pavasarim, bet, lai būtu gardāka, podiņā ielika visādas smaržīgas zālītes. Kad sagribējās tā sātīgāk paēst - atlika podā ar maizi ieliet treknu gaļas buljonu, un zupa gatava. Tādēļ var droši teikt, ka zupa jau ir «civilizēta» cilvēka eksistences pamats. Jo tā vairs nebija sausā klejotāju barība, zupai vajadzēja cilvēciska mājokļa palīgierīces - pavardu un trauku, kurā to gatavot. Nav jābrīnās, ka barbarisko klaiņotājtautu aziātu virtuvēs zupu variācijas ir tik nabadzīgas (šurpas, bešbarmaka vai naurizkože tipa sātīgie strebjamie tika gatavoti lielos godos, jo bija varen ķēpīga padarīšana, tomēr, ja jums kādreiz izgadās nokļūt līdz uzbeku šurpai, pirkstus nokodīsit aiz baudas).
Protams, mana paša eiropieša mādziņai vistīkamākās šķiet tumīgi maigās krēmzupas jeb biezeņzupas, nevis kristālskaidrie buljoni ar mozaīkas krāsainībā tajā peldošiem dārzeņiem vai japāniski ūdeņainās «zupas-akvāriji» ar visu-ko-nezin-ko pa vidu. Kaut arī saprotu, ka tagadējā mode jebkatru zupu «uzlabot» vai saglābt ar saldo krējumu un/vai kokosriekstu pienu (šaubu nav, šīs abas mantas garšīgu padarīs pat trešā uzlējuma zaļās tējas zupu) patiesībā ir kulināra impotences rādītājs.
Tomēr skaidrs kā diena ir viens - Eiropā zupu karaliene ir un paliks sīpolu zupa. Tāpēc, ka tā ir visdemokrātiskākā un vienlaikus visnoslēpumainākā soupe! Mūžīgi mainīgā, teju kā visu latviešu gara un dailes spēka meita Spīdola. Drusku brīnos, kādēļ latvjiem sīpolzupa nav nacionālais ēdiens. To pašu varētu jautāt par ķiplokzupu vai barojošo ķirbjuzupu - šitie frukti tak mūsu dārzos aug griezdamies.
Taču, pirms ķeršos pie savas īpašās sīpolzupas receptes atklāšanas (nākamgardēdī), lūk, viena zupa, kurai patlaban plūcamais laiks.
Rabarberu zupa! Kā smejies, to var gatavot no cirvja kāta - no nekā. Vajag 2 litros plika ūdens iesviest trīs ēd.k. cukura, 5 krustnagliņas (tikpat eksotiskai garšai noder arī pagultē aizķērusies sakaltusi apelsīnu miziņa) un sagriezt 5 paresnus rabarberu kātus, protams, ar nošķītu ādu.
Kad virums uzsit burbuli, nebīstieties no putām - tās nav kaitīgas. Var caur sietu rabarberzupā iepludināt šķidru mīklu - pašu prastāko, 3-4 ēdamkarotēs miltu iejauktu vienu nabaga oliņu un drusciņu pieniņa. To es saucu par rabarberzupu ar klimpu asarām. Īsts pavasara ēdiens - patērējams gan auksts, gan silts, jo ir saldskābs un veldzējošs - pat ar visām asarām.