Sezona ir ieskrējusies, bet novembra pārtraukumā izvēlējies atbraukt mājās, lai palīdzētu Latvijas izlasei. Mērķis bija gūt papildu enerģiju atlikušajai sezonai?
Pagājušogad novembrī izlasē nebiju, bet decembrī aizbraucu un sanāca divas dienas pabūt mājās. Tās ir zelta vērtē. Spēlējot ārzemēs, vari sezonas vidū uz mirkli atbraukt mājās, satikt ģimeni, vecākus un pāris draugu, aiziet pusdienās, pavadīt labi laiku. Kad [izlases ģenerālmenedžeris] Rūdolfs Kalvītis piezvanīja un jautāja, gribu vai negribu, uzreiz teicu, ka gribu braukt uz izlasi. It sevišķi šādā situācijā, kad divas spēles mājās un kopā sešas dienas, nekad neatteiktu izlasei. Pēc spēles ģērbtuvē ir latviešu valoda, tāpat arī pilsētā un mājās. Tas uzreiz sniedz pozitīvas emocijas un uzlādē sezonas turpinājumam.
Sastāvā bija septiņi hokejisti no bronzas sastāva. Cik daudz laika veltījāt, lai atcerētos pasaules čempionāta notikumus?
Ģērbtuvē ir palikušas kaut kādas emocijas, džekiem bronza iedevusi labu pārliecību. Mēs tagad zinām un beidzot tiešām varam pateikt, ka ticam saviem spēkiem, jo tam ir reāls pierādījums. Tas jūtams arī ģērbtuvē, kad džeki, dodoties uz spēli, neuztraucas par iznākumu, bet iet un kapā. Valda ticība, ka uzvara atnāks.
Cik daudz reižu esi skatījies kādus momentus no spēlēm?
Tās spēles vairs neskatos. Tā ir pagātne, emocijas paliek emocijas, kaut kad tas jānoliek otrajā plānā, lai nebūtu visu laiku eiforija. Jācenšas iegūt jaunas emocijas – tās tomēr ir spēcīgākas par vecajām. Man Instagram saglabātas labākās atmiņas, kad bijusi slikta spēle Čehijā, izej tām cauri un saproti: jā, tu vari. Pagātnes atmiņas, kas dod pārliecību arī šodien ticēt saviem spēkiem.
Kuri ir tie saglabātie mirkļi?
Tā vairāk ir fanu reakcija pēc bronzas. Kas tik nenotika, kur tik mēs nebijām! Pie Brīvības pieminekļa, pa Latviju pabraukājām. Kādi mirkļi no ģērbtuves, bildes, emocijas, prieki. Mēs spēlējam fanu dēļ – dot viņiem eiforiju, laimes sajūtu –, nevis tikai sev.
Ar tavu līdzdalību bija divi spilgti momenti. Bloķētais metiens ar seju spēlē pret Šveici un satriekšanās ar Rūdolfu Balceru uzvarā pret Slovēniju. Pēc kuras situācijas vairāk izjuti sekas?
Pēc trieciena ar Rūdolfu viss bija kārtībā, es redzēju, ka būs slikti un esmu mazliet smagāks par viņu. Automātiski atslābinājos, un mēs abi kā makaroni saskrējāmies. Pēc metiena bija bailīgi, jo man žoklis divas reizes jau bijis lauzts trijās vietās. Joprojām žoklī stāv seši metāli, domāju, ka šoreiz tas deva aizsardzību, lai nesalūztu vēlreiz. Citādi atlikušo čempionātu vajadzētu izlaist. Katru reizi, kad dabūju pa seju, iekšējā baiļu sajūta sakāpinās. Uzreiz arī seja notirpst. Lai gan trieciens nav liels un sāpīgs, tomēr tas ir jūtams.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze decembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!