Vai Sanktmoricas trase tev kļuvusi īpaši tuva – pērn tur kļuvi par pasaules vicečempionu, bet šogad izcīnīji savu otro Pasaules kausa sacensību godalgu?
Šajā trasē pirms gada sasniegtais rezultāts arvien atrodas labā un patīkamā atmiņā. Šeit vienmēr ir patīkami atgriezties, lai gan trase ik gadu tiek veidota no jauna un iepriekš sasniegtais ne vienmēr nozīmē tikpat labas sekmes nākamajā startā.
Vēl gadu pirms tam tieši neveiksmīgs sniegums šajā trasē liedza ar četrinieku kvalificēties olimpiskajām spēlēm!
Visa tā sezona sanāca diezgan sarežģīta, dažos mirkļos pat skarba. Toreiz tas bija Eiropas čempionāts un arī pēdējā iespēja ar četrinieku tikt uz Pekinu. Ļoti daudz kas nesakrita, taču ar visu to man Moricas trase ļoti patīk.
Kādas trases tev pašam ir tuvākas – vieglāk braucamās vai strādājamās?
Ņemot vērā, ka visvairāk braucam pa Siguldu, kas ne tuvu nav vienkārša trase un katrā braucienā viss jāizdara precīzi, šādās trasēs jūtos pietiekami ērti. Vai tās ir mīļākās – grūti novērtēt. Iespējams, ka tā arī ir. Man pašam viena no iecienītākajām ir Altenberga, kas arī ir ļoti sarežģīta, prasa precīzu braukšanu un augstu koncentrēšanās līmeni. Tās droši vien ir nedaudz tuvākas sirdij, bet jābrauc jau visās trasēs. Nav nevienas trases, uz kuru brauktu ar nepatiku vai bažām.
Arī uz tādām, kurās iepriekš neesi startējis?
Man kā pilotam lielākais izaicinājums pirms jaunas trases apgūšanas ir tas, ka nezinu sajūtas, kādas tajā būs. Treneris izstāsta, kā izbraukt katru virāžu, kā rīkoties konkrētās situācijās, arī pašam kaut kādas idejas rodas jau brīdī, kad tīri vizuāli to ieraugu, taču īstās sajūtas ne treneri, ne vizuālais iespaids iedot nevar. Bet tā ir jaunas trases galvenā atslēga. Pirmais brauciens ir pats nervozākais, jo nekad nevari paredzēt, kā kamanas uzvedīsies, cik ātri viss paies. Man parasti jaunā trasē nepieciešami divi trīs braucieni, lai apmēram būtu skaidrs tās raksturs un veidotos sapratne, kā labāk izbraukt. Niansītes jau pēc tam var pielasīt klāt un pieslīpēt.
Vai ir bijis tā, ka tev stāsta vienu, bet kamanās piedzīvo pavisam citas sajūtas?
Ir, ir bijis. Nupat Francijā pirmo reizi bijām Laplaņas trasē. Pirms tam treneris izstāstīja savu vīziju, teica, kā kādreiz tur bijis jābrauc. Es iebraucu trasē, izpildu stāstīto, bet nekas neizdodas. Tad pašam jāsāk galvā likt kopā, kā varbūt citādāk izbraukt. Vēl citreiz mēdzu aprunāties ar ārzemju pilotiem, kuri tajā trasē bijuši iepriekš, noskaidroju, kāda ir viņu doma. Protams, ne vienmēr viņi visu izstāsta līdz galam, noslēpumi ir katram. Tomēr gadās, ka jāmeklē savs variants. Ne vienmēr var brutāli paļauties tikai uz to, ko treneris izstāstījis.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze 2024. gada februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!