Atbildību uz sevi tik akcentēti uzņēmies emociju iespaidā vai arī to tiešām uztvēri personīgi?
Es to pilnībā tā arī uztvēru. Jau pēc iepriekšējās pieredzes ar valstsvienību dzirdēju pārmetumus par to, kā treneris var neuzņemties atbildību pēc komandas nekvalificēšanās finālturnīram, taču toreiz to uztvēru citādi. Skaidrs, ka netikšana uz Eiropas čempionātu bija mana atbildība, bet ir lietas, kuras diemžēl nevaru kontrolēt. Izdarījām visu no mums atkarīgo, ar katru sabraukumu spēlējām arvien labāk, uzvarējām Horvātiju, izšķirošajā spēlē "pārbraucām pāri" Vācijai, komanda gāja uz augšu un likās, ka viss būs kārtībā. Taču tad redzējām, ko vēlāk notikušajā spēlē izdarīja Grieķijas un Bulgārijas komandas (grieķietes pēdējā minūtē ieguva sev nepieciešamo 18 punktu pārsvaru pār nemotivētajām bulgārietēm – aut.). Var teikt, ko vien vēlas, taču es uzskatu, ka tā bija sarunāta spēle, tāpēc palika sajūta, ka darbs nav izdarīts līdz galam.
Tiku pie otrās iespējas, par ko paldies Kasparam Ciprusam (Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretāram – aut.) un Treneru padomei. Šoreiz tā pilnībā bija mana atbildība, jo viss bija no mums pašiem atkarīgs, taču mērķi nesasniedzām.
Kas netika izdarīts? Vienīgos zaudējumus tomēr piedzīvojāt pret Franciju, kas bija vismaz pāris galvas tiesu pārāka par visām pārējām komandām!
Esmu pārliecināts – ja Eiropas čempionāts notiktu šobrīd, Francija tajā ne tikai uzvarētu, bet to paveiktu ļoti pārliecinoši. Ir sajūta, ka tā komanda var konkurēt pat ar dažu labu vīriešu valstsvienību. Viņu atlētiskums ir neaprakstāms. Diemžēl kvalifikācijas turnīra izspēles kārtība nebija mums labvēlīga. Nokļūstot vienā grupā ar izteikti pārāku komandu, bija grūti, pat neiespējami pretendēt uz pirmo vietu un kaut cik labu punktu attiecību salīdzinājumā ar citu grupu komandām. Francija visas spēles uzvarēja vidēji ar 50 punktu pārsvaru. Mēs pret viņām izbraukumā zaudējām tikai ar 22 punktu starpību... Skaidrs, ka mums nesakrita daudz faktoru, bet arī pašiem savu darbu vajadzēja izdarīt labāk.
Nevaru teikt nevienu sliktu vārdu par savienības atbalstu un nodrošinājumu vai to, kā meitenes laukumā cīnījās un visu darīja. Lai gan netikām uz finālturnīru, uzskatu, ka komandas izaugsmē šis tāpat bija labs posms.
Kur redzi to rezervi, kas pietrūka cīņai par finālturnīru?
Pēc tam, kad iepriekšējā kvalifikācijā manā vadībā mums būtībā sešu spēļu nogrieznī pietrūka viena punkta, lai kvalificētos finālturnīram, īpaši uzsvēru katra punkta un katras epizodes nozīmi ikvienā spēlē. Tik un tā priekšpēdējā spēlē pret Izraēlu mums trešajā ceturtdaļā bija 22 punktu pārsvars un uzbrukums, kurā Luīze Sila aizmeta garām no groza apakšas. Tas kļuva par lūzuma brīdi, jo tobrīd bija sajūta, ka Izraēla jau ir padevusies, viņām laukumā atradās otrais sastāvs. Turpinot audzēt pārsvaru, varējām ievērojami uzlabot kopējo gūto un ielaisto punktu
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!