Pirmajā treniņā pēc Kaspara Daugaviņa pievienošanās izlasei bijāt vienā maiņā. Kapteinis stāstīja, ka parasti lielākā daļa spēlētāju ar izlasi ir kopā jau pusotru mēnesi pirms čempionāta sākuma, bet šogad ilgu laiku bija daudzi izteikti jaunie hokejisti. Kāda komandā valda gaisotne?
Ar Kasparu vienā maiņā spēlējām olimpiskajā kvalifikācijā, arī Vācijā visu čempionātu kopā bijām es, Džera (Andris Džeriņš – aut.) un Kaspars. Tas, ka daudz jauno... Vienkārši tāds gads. Daudzi aizņemti klubos. Dzieris (Mārtiņš Dzierkals – aut.) ar Ābolu Zviedrijā, Ronis (Ronalds Ķēniņš – aut.) ar Balceru Šveices finālā, Tralmaks tikmēr pārspēlēs. Kas mums tur vēl? Cik saprotu, Raivis Ansons vēl iespējams. Miks Indrašis ar Kārli Čuksti arī Zviedrijā. Tas ir labi vai slikti? To nekad nevar zināt, man pagājušogad bija labi, ka sezona beidzās pusfinālā. Nedēļu atpūtos, atnācis uz izlasi, jutos mentāli un fiziski labi. Šogad man sanāca atpūsties trīs nedēļas. Katrs gads ir citāds. Pirmajās pārbaudes spēlēs ar Austriju un Somiju varēja redzēt, ka fiziskais stāvoklis ir dažāds un trenerim to jāspēj saprast. Kāds atrodas augšā, kāds lejā, kāds – bedrē. Tam nav jāpievērš uzmanība, jo svarīgākais būs, sākoties čempionātam. Katram spēlētājam un treneriem jo īpaši allaž ir bažas, vai sanāks svarīgākajā brīdī sasniegt labāko formu, kā tas izdevās pērn. Kā Harijs Vītoliņš mums saka, darām darbu un ticam trenerim.
Daugaviņš pagājušogad stāstīja, ka pirms čempionāta bijusi smagākā nometne viņa karjerā.
Katrs ar grūtāko saprot ko citu. Es to grūtumu neizjutu, jo man izlasē ir prieks satikt draugus, komandas biedrus, kurus sen neesmu redzējis, un tad grūtības aizmirstas. Toreiz man bija vieglāk spēlēt, jo klubā tiku pie lielāka spēles laika. Kamēr tur man bija 18–20 minūšu, izlasē laiks tika sadalīts uz četrām maiņām. Man galvā palikuši divi čempionāti: pagājušais un Vācijas 2017. gadā. Pēc tiem bija sajūta, ka varu nospēlēt vēl desmit spēļu, bet citreiz esi priecīgs, ka čempionāts beidzies, jo spēka vairs nav. Tas ir treneru grūtākais uzdevums un lielākā meistarība. Cilvēki sanākuši kopā, salikuši galvas un apkopojuši. Mums ir bagāts treneru korpuss – ir jauni, ir pieredzējuši. Pieejami labākie asinātāji ar labāko tehniku, internets, datori, video, InStat. Runāsim godīgi – mums ir augstākā līmeņa treneri, mums viss ir pieejams. Olimpiskais čempions, Gagarina kausa ieguvējs, Somijas speciālisti, Arča Irbe, Raimonds Vilkoits, Lauris Dārziņš un arī video treneris Pēteris Groms. Katram ir savs uzdevums, katram sava odziņa, kāpēc viņš šeit atrodas. Te nav pasažieru.
Šogad treneru korpusam pievienojās Ville Peltonens. Kāds ir viņa pienesums?
Es uzreiz saprotu, ko viņš grib redzēt, bet, domāju, mēs vēl neesam gatavi to parādīt – viņš vēlas agresīvu, ātru hokeju, cīņu līdz galam. Viena no niansēm, ko treniņā gribam nostrādāt, ir pēc katra metiena parādīt, ka meklējam ripu. Haris uzskata, ka tās ir nianses, kas spēlē var dot ekstra uzvarētās divcīņas, palīdzēt ielikt kādu goliņu.
Pērn man bija sajūta, ka ceturtdaļfinālā varēja pretī nākt jebkurš pretinieks un tāpat būtu uzvara. Protams, pirms tam pēc 0:6 pirmajā spēlē pret Kanādu domāju, ka šogad atkal nebūs. Taču, kad ieskrējāties, situācija radikāli mainījās.
Tā nav atruna, bet pārbaudes spēļu dēļ čempionātu nesākām labā formā. Mums izkrita mači, jo bija plānots spēlēt pret baltkrieviem un Kazahstānu. Paldies Dievam, ielika vienu spēli ar Dāniju, aizlidojām tur. Kā Haris saka, tās spēles laikā parādījās apziņa, ka mēs kaut ko varēsim. Pēc pirmā perioda rezultāts bija 3:0, viņam pienāca klāt dāņu treneris un teica: vai varat mazliet nomierināties? Mums šī ir vienīgā pārbaudes spēle mājās, sponsori skatās, un jūs mūs noliekat ļoti neērtā situācijā. Haris ļāva spēlēt. Ja esam disciplinēti un pareizajā brīdī izmantojam meistarību, spēles izpratni, varam būt rezultatīvi. Pirmā spēle čempionātā nepadevās, jo kanādieši atbrauca izsalkuši. Tika pamainīti virknējumi, bet pēc tam pie tādām maiņām palikām līdz čempionāta beigām. Apskatot katru spēli, iespējams izvilkt dažādas nianses. Vasarā dzērām aliņu un liku uz papīra, kāpēc mēs vinnējām. Tur bija daudz un dažādi sīkumi.
Piemēram, kādi?
Spēle pret Zviedriju. Pirms mums laukumā bija Šveice ar Vāciju. Spēles beigās ledus bija tā nokauts, ka Šveice nevarēja atdot piespēli metra attālumā. Viss lēkāja. Es sapratu, ka pēc divām stundām mūsu spēlē tas nebūs labāks. Dinamo uz tā ledus ir spēlējis, arī izlase, mēs pie tā esam pieraduši. Zviedri ir tehniskāka un ātrāka komanda par mums, tāpēc Arēnas Rīga ledus mums deva priekšrocību. Tālāk pati pēdējā spēle. Ja nemaldos, Kristiānam Rubīnam pa visu gadu bija divi vārti, bet tur viņš divus iemeta piecu minūšu laikā. Tādas nianses, kas saliekas kopā. Mēs jau esam slaveni: ai, laba spēle, bet smuks zaudējums. Uz Tamperi braucām ar noskaņojumu, ka pretinieks nav svarīgs. Kad piekāpāmies Kanādai, gribējās, lai pretī būtu vācieši, jo viņi visu dzīvi mums bijuši sīvi konkurenti. Tomēr zaudēja ASV. Izgāju cauri viņu sastāvam un nezinu, kāpēc, bet bija sajūta, ka vinnēsim. Nebija mazāko domu, ka mēs varētu to spēli zaudēt, jo pēc spēlētāju saraksta redzēju, ka tur nav lieli game changer (spēles mainītāji – angļu val.). Visdrīzāk, labākais hokejs, ko esmu spēlējis, ir pret Krievijas izlasi ar Jevgēņiju Malkinu 2012. gadā, tur cilvēks viens pats uzvarēja čempionātu. Dažreiz atbrauc Makdeivids, Makinons, Krosbijs, un tad redzi, ka viņi tiešām var vieni paši atrisināt lietas.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!