Runājam futbola mājā, kur paiet liela daļa tavas ikdienas, bet vairākumam tu joprojām saisties ar BMX sporta veidu, kā trase atrodas pāri ielai. Kā tu pats sevi šobrīd precīzāk raksturotu?
Es esmu BMX treneris, var droši teikt tā. Tas jau pamatu pamatos netiks izskausts, jo vairāk nekā trīsdesmit gados, 34 jau sanāk, BMX ir izzināts no A līdz Z. Zinu visus sīkumiņus. Gaidu jauno paaudzi. Tagad esmu nonācis periodā, kad jāpahalturē kaut kur citur, tomēr BMX vēl pagaidām ir manā redzeslokā un darba grafikā.
Citur jāpiestrādā finansiālu aspektu vai arī šī brīža BMX sporta veidā esošās vides dēļ?
Tur, var teikt, ir abi šie iemesli. Pamatā jau, protams, finansiālu iemeslu dēļ. Pie tāda apjoma, kāds ir BMX sportā, vienmēr gribas vairāk kaut kur skriet, rauties, meklēt un, jāsaka godīgi, arī vairāk papelnīt. BMX ir samērā mazs sporta veids, un, ja tev domas iet tālāk, gribi augstāk, nevari apstāties un meklē visādus veidus, kā dzīvē izsisties, tad arī parādās dažādi blakus projekti un haltūriņas.
Agrāk kā izlases treneris pārraudzīji vai visus Latvijas vadošos braucējus, bet šobrīd tev audzēkņu sanāk krietni mazāk!
Audzēkņu mums pietiek, bet BMX specifika ir tāda, ka var būt tikai viens uzvarētājs. Jā, jaunieši var kļūt par uzvarētājiem nākotnē, bet šobrīd viņi nav tādā līmenī, kā biju pieradis strādāt un domāt. Pienāca brīdis, kad mani interesēja tikai tikšana uz olimpiādes spēlēm un cīņa par uzvaru tajās vai vismaz vēlme tur sacensties ar labākajiem.
Bet galvenais iemesls ir sašķeltība. Mazā individuālā sporta veidā katram ir tik daudz personīgo ambīciju, vēlmes sevi pierādīt. Visi, gan sportisti, gan treneri, meklē savu komforta zonu. Tas ir tāds kā ratiņš, kas liek skatīties uz visām pusēm, jo ar vienu BMX nekas nesanāks. Ja tev, protams, nav neizsīkstoša degsme dzīvot tikai rezultātam. Ja tas rezultāts turpat ir, atliek likt lietā savas zināšanas un prasmes, lai to sasniegtu.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!