Vispirms iepazīsimies ar sporta psihologa ikdienu. Kā notiek darbs ar sportistiem?
Iesākumā jāpaskaidro, kas ir psihologi. Tie ir speciālisti, kuri pārvalda zināšanas par uzvedības modeļiem, domāšanas veidu, kā veidojam attiecības ar citiem cilvēkiem. Psihologa klients ir cilvēks, kurš piedzīvo grūtības. Konsultācijas laikā speciālists palīdz klientam izprast grūtību iemeslu, mehānismus, kā tās veidojušās, meklēt jaunus risinājumus. Klientam palīdz apzināties savas stiprās puses un resursus, izvirzīt vai pārfokusēt mērķus, atrast, kā viņš pats sev varētu palīdzēt. Lai sasniegtu šos mērķus, parasti ar vienu tikšanās reizi nepietiek.
Sporta psiholoģijā darbs notiek specifiski sporta videi, jo jāpanāk, ka sportists savu labāko sniegumu spēj parādīt paaugstināta stresa režīmā. Sporta psiholoģijai apakšā ir divi segmenti. Vienā pēta sporta vai fizisko aktivitāšu saistību ar jebkura cilvēka fizisko attīstību un psihisko veselību – kā fiziskās aktivitātes ietekmē cilvēka veselību kopumā, vai tas uzlabo garastāvokli, samazina depresīvā stāvokļa izpausmes. Ja jā, tad kādas, cik intensīvas, cik regulāras nodarbības. Savukārt otra joma ir psiholoģisko faktoru saistība ar fiziskajām aktivitātēm sportā sacensību apstākļos. Piemēram, kā trauksme ietekmē sacensību rezultātus, kādas metodes izmantot atjaunošanās procesā. Sportisti izceļas ar to, ka ir ļoti fokusēti un mērķtiecīgi, tomēr tas arī nozīmē, ka viņiem rezultātu vajag šeit un tagad. Psihologam tas ir izaicinājums, jo vairākumā gadījumu sportisti pie viņa atnāk, kad izšķirošās sacensības jau ir pārāk tuvu. Konsultēšana un psiholoģiskais atbalsts nav brīnumrecepte, kas viņam pateiks, ko darīt, un tūlīt viss notiks.
Vai Latvijā sportisti sāk arvien vairāk novērtēt psihologa nepieciešamību?
Tas notiek soli pa solim. No daudziem attieksme joprojām ir izvairīga un jūtama vēlme šo darbu atlikt – šoreiz sacensībās nepaveicās, bet arvien tiek cerēts, ka varbūt nākamā reize būs labāka. Tāpat daļā sabiedrības joprojām valda priekšstats, ka psihologu apmeklē vai nu trakie, vai lūzeri, līdz ar to cilvēks baidās, ka citi var uzzināt – viņš apmeklē psihologu. Tāpat var būt bailes aiziet pie kāda, kuru nepazīst, bet šim cilvēkam būs iespēja ieskatīties viņa iekšējā pasaulē, būs nepieciešams atvērties un atklāties. Vēl dažkārt dzirdēts vienkārši: "Ko man tas psihologs dos? Viņš man iemācīs, kā nūju turēt? Viņš tāpat no mana sporta veida neko nezina!" Nekur pasaulē psihologa kompetenču sarakstā nav iekļauta nepieciešamība pārvaldīt sporta veidu tehniku vai noteikumus. Psihologa uzdevums ir psiholoģiska konsultēšana – spēja pazīt sportista domāšanas vai uzvedības modeļus, palīdzēt viņam tos apzināties, sniegt emocionālu atbalstu, meklēt resursus un mācīt, kā tos optimizēt, palīdzēt atrast stratēģiju, kā tikt galā ar problēmu vai mazināt to. Ja psihologam ir pieredze konkrētajā jomā, brīnišķīgi, bet tas nav obligāti.
Manuprāt, došanās pie psihologa ir nevis vājuma pazīme, bet tieši otrādi – drosme. Tā ir spēja būt godīgam pret sevi, jo atbalsta saņemšana no kompetenta profesionāļa nav nekas tāds, par ko būtu jākaunas. Daudzi tiešām ar bažām iet pie psihologa, jo niša ir šaura un viens otru ļoti labi zina. Lai šos riskus mazinātu, psihologi strādā saskaņā ar ētikas kodeksu, kur viens no svarīgākajiem punktiem ir konfidencialitāte.
Pasaule piedzīvo nebijušu krīzi. Kā no profesionāļa skatu punkta izskatās – kas šobrīd notiek?
Skatoties ar psihologa acīm, redzu, ka laiks ir piepildīts ar neziņu, ar spriedzi, kas pastāvīgi pieaug. Tas viss cilvēkos rada stresu, tāpēc aug aizkaitinājums. Redzam negatīvas emocijas, kuras veicina izolācija, – bailes un trauksmes izjūta pavada šo saspringto situāciju. Cilvēki jūt draudus par atlaišanu vai biznesa sabrukšanu. Daudz kas noticis neprognozēti, ir nekontrolējams, tādējādi kopumā tas negatīvi iespaido cilvēka psiholoģisko labsajūtu.
Šis sabiedrības aizkaitinājums un negatīvās emocijas jums pašai sagādā bažas?
Varbūt skanēs nedaudz dīvaini, bet šobrīd vizuāli saredzu, ka katrs esam savā kastītē. Vienā kastītē atrodamies mēs paši vai mūsu ģimene, bet lielajā kastītē ir valsts, sabiedrība kopumā. Ja skatītos caur savu kastīti, manā vismaz šobrīd pagaidām ir miers. Tomēr pasaulē, protams, valda liela neziņa, kā viss atrisināsies, kā tiksim galā. Mēs katrs diemžēl vairāk vai mazāk spējam ietekmēt tikai savu kastīti, tomēr jāatceras, ka agrāk vai vēlāk šī situācija beigsies, un ticu, ka, esot visiem vienā laivā, varam no tās izkļūt.
Citās kastītēs daudzi zaudējuši darbu.
Situācija, protams, ir neapskaužama. Cilvēki atrodas neziņā, bažījas par nākotni, un tā šādos apstākļos ir normāla, dabiska reakcija. Šie notikumi nav paredzami, kontrolējami, mēs tos nevaram ietekmēt. Šādas izjūtas ir tikai normālas, lai situāciju pieņemtu, jāpaiet kādam laikam. Sākumā, kad tika paziņots par ārkārtējo stāvokli, pirmā reakcija bija šoks, nerealitātes izjūta, nepieņemšana. Pēc inerces gribējās turpināt iesāktās darbības. Tam sekoja panika, nomāktība vai depresīvas izjūtas, kāds vainoja sevi, kāds cits – kaimiņus, valdību utt. Lai piemērotos pārmaiņām, pirmais solis būtu to pieņemšana, tad eksperimentēšana un mācīšanās, kā pielāgoties jaunajiem apstākļiem.
Diemžēl šobrīd nenotiek psiholoģiska konsultēšana klātienē, cilvēkam atbalstu varam sniegt tikai attālināti, tomēr arī tas ir veids, kā saņemt palīdzību. Ko katrs cilvēks var darīt, kā palīdzēt sev? Mēs varam jautāt – kas konkrēti šajā situācijā satrauc visvairāk? Nevis no šīm jūtām slēpties, bet iet ar tām kontaktā, izaicināt, izpētīt. Iespējams, tur ir daudz tādu domu, kas nav fakti, kas visdrīzāk nepiepildīsies, tomēr tās tāpat riņķo pa prātu. Smadzeņu īpatnība ir, ka tās nenošķir, vai domas ir fakti/realitāte, vai tās mīt tikai mūsu prātā. Abās situācijās ķermenis reaģē tā, it kā tas notiktu realitātē. Novērojot un kontrolējot savas domas, mēs daudz varam sev palīdzēt.
Šādā situācijā visi esam pirmoreiz. Vajadzētu pārskatīt situāciju, kurā esam nonākuši, – ko varam tajā mainīt un ko ne. Šobrīd redzam, ka mainīt varam ļoti, ļoti maz ko, tikai savu uzvedību, attieksmi un domāšanu. Tomēr jācenšas saskatīt to, ko tomēr varam mainīt, kas mums var palīdzēt. Jā, šobrīd nevaru atrast darbu un neienāks nauda, bet jādomā, ko es šodien varu izdarīt, lai palīdzētu sev, – mazāk virzīties uz to, kā būs, bet domāt, fokusēties uz to, ko varu paveikt šeit, konkrēti šajā brīdī. Varam paskatīties paši uz sevi, iepazīt, kā mēs rīkojamies grūtībās – ko es domāju par šīm grūtībām, kāds ir mans uzvedības modelis, vai esmu tendēts iet, darīt, cīnīties, virzīties uz priekšu pat tad, kad zinu, ka tas ir grūti, vai tomēr, baidoties no neveiksmes, nedaru neko. Jā, šajā visā ir ļoti maz labā, bet mana pārliecība ir, ka šis ir brīdis, kad varam satikties ar sevi, iepazīt sevi un pilnveidot.
Daudziem ir bail no nezināmā.
Neskaidrība, bažas par nākotni vienmēr būs saistītas ar bailēm un trauksmi. Trauksme pati par sevi paredz, ka domājam, kā būs, vai mēs tiksim galā ar šo neparedzamo un grūti prognozējamo situāciju. Pie trauksmes simptomiem ļoti bieži klātesoša būs arī nomāktība un/vai depresija, tomēr tas, vai mums attīstīsies trauksmes traucējumi vai depresija, lielā mērā būs saistīts ar iepriekšējo dzīves pieredzi – bērnību, situācijām, ko esam pārdzīvojuši jau iepriekš, vai bijusi psihiska saslimšana. Bērni šobrīd lielā mērā skatās, kā reaģē viņu vecāki, mācoties, apgūstot modeļus, kā tikt galā ar grūtām, izaicinošām situācijām. Tas ir viens no iemesliem, kas mums kā vecākiem liek mobilizēties, saņemties, meklēt risinājumus, jo šādā veidā arī bērniem parādām vēlamo attieksmi pret dzīvi – jā, ir grūti, bet mēs varam ar to tikt galā!
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Psiho logs