Vai viegli būt profesionālam basketbolistam?
Nav. Nav viegli būt profesionālam basketbolistam, tāpēc mums ir svarīgi sajust lielu atbalstu no tuvākajiem cilvēkiem. Es to ļoti novērtēju. Tu dzīvo tādos kā rāmjos, kuros katru dienu pildi citu izdomātus nosacījumus. Ikdienā noteikumi ir ļoti stingri. Ne tikai tā saucamajā darba laikā, bet arī ārpus tā. Ļoti pietrūkst brīvības sajūtas. Visu laiku esi tādā kā kastē.
Nereti no sportista karjeru beigušiem dzirdēta atziņa, ka tas režīms, noteikumi un rutīna nebija nemaz tik slikti, jo viss ikdienas plāns parasti ir skaidrs un sakārtots. Atliek tikai darīt!
No vienas puses, tas ir forši, turklāt tas viss parasti tiek ļoti labi atalgots, tomēr, ja tāds ritenis griežas nemitīgi, visa gada garumā, ir ļoti grūti. Uz visu var paskatīties no divām pusēm. Kādam šķiet, ka sportista ikdiena ir lieliska: trenēšanās katru dienu, bieža ceļošana, sacensības. Tomēr, ja tas katru gadu notiek desmit mēnešu garumā, tik lieliski vairs nešķiet. Pēc sezonas klubā vēl ir izlases, vēl jāsagatavojas nākamajai sezonai, tāpēc dažkārt pat nav iespēju kaut uz brīdi atslēgties no tā režīma. Sanāk tāds nonstops. Kad ar bračku (citu Latvijas izlases basketbolistu Artūru Kurucu – aut.) bijām kopā Mursijas komandā, tieši pārrunājām, ka dažreiz ir tik svētīgi paņemt mazliet brīvu. Es ļoti labi saprotu spēlētājus, kuri par katru cenu neraujas uz izlasi sabraukumos sezonas laikā, jo arī tā viena nedēļa ārpus spēļu ritma var iedot ļoti daudz, lai atpūstos no ikdienas rutīnas vai līdz galam saārstētu kādas traumas. Protams, uz izlasi vienmēr gribas aizbraukt, taču man, piemēram, posms pagājušajā rudenī, kad savainojuma dēļ to nevarēju, bija pašam sev ļoti noderīgs.
Cik viegli vai grūti ir sadzīvot ar to dinamiku, kad vienā brīdī esi zirgā – visiem pieprasīts talants –, bet jau pēc pāris neveiksmīgiem nogriežņiem vari būt nevienam nevajadzīgs?
Tā ir sporta vides ikdiena. Profesionālais sports ļoti nopietni pārbauda katra cilvēka emocionālo un mentālo noturību. Daži to iztur, citi ne, bet kaut kādos karjeras brīžos tam cauri iziet visi, un ne vienu reizi vien.
Kā šīs grūtības pārvarēt?
Jau kādus trīs četrus gadus strādāju ar psihologu. Jau Amerikā sāku to darīt, tagad arī Latvijā man ir savs psihologs. Tas ļoti palīdz, un, manuprāt, mūsdienās basketbolistiem bez tāda atbalsta ir ļoti sarežģīti. Ne tikai basketbolistiem. Katram cilvēkam tāds atbalsts ir ļoti svarīgs, jo mēs katrs savā dzīvē bieži ejam cauri lielām grūtībām un tikai retais to spēj paveikt vien pats saviem spēkiem. Psihologa atbalsts var būt ļoti noderīgs un varbūt pat izšķirošs, lai mēs kā cilvēki un personības kļūtu spēcīgāki.
Mūsdienās sportistam arvien vairāk jāstrādā ne tikai ar fizisko, bet arī mentālo spēku?
Uzskatu, ka es mentāli esmu stiprs cilvēks. Varbūt arī tāpēc, ka esmu daudz grūtībām izgājis cauri, izturējis un tās mani ir norūdījušas. Varbūt skan klišejiski, taču grūtības tiešām padara stiprāku. To pārvarēšana atraisa un palīdz pacelties. Tepat piemērs ar bračku Artūru, kurš pēdējās sezonās ilgstoši nespēlēja, un viņam bija tiešām grūti tikt ar to galā. Viņš nonāca citā situācijā (no Mursijas UCAM pārcēlās uz citu Spānijas komandu Lugo Breogan – aut.), kur viņam uzticējās, deva iespēju, un progress bija acīmredzams. Radās emocijas, atgriezās pārliecība par sevi, spēles sajūtas. Tas viss spēlē ļoti lielu lomu katra sportista sniegumā. Protams, ļoti palīdz, ja blakus ir pareizais treneris un pareizie komandas biedri.
Kāda ir tava recepte grūtību pārvarēšanā?
Es esmu darbarūķis un allaž esmu centies sevi pierādīt caur darbu. Esmu pārliecinājies, ka tas vienmēr strādā, bet no tām augšām un lejām sporta karjerā izbēgt nav iespējams. Iekšējā sajūta bieži vien tiešām ir tāda, kā tu iepriekš raksturoji, – vari būt zirgā un izbaudīt visu, kas notiek, bet jau nākamajā brīdī situācija var pavērsties pilnīgi pretēji. Es pats to īpaši spilgti izjutu, kad biju NBA. Tur iesāku riktīgi labi. Spēlēju daudz un ar lielu pārliecību, komanda (Bruklinas Nets – aut.), no kuras tolaik neviens neko daudz negaidīja, spēlēja ļoti labi, taču tad notika viena situācija, par ko droši vien ļoti labi zini, un viss strauji aizgāja uz leju. Vienā īsā brīdī viss vienkārši sabruka. Emocionāli, pārliecībā par saviem spēkiem...
Tevis minētā "situācija", kas acīmredzot ir apsūdzība par fizisku uzbrukumu partnerei, tiesām un visu pārējo, tavuprāt, bija galvenais iemesls NBA karjeras pajukšanai? Tolaik jau notika arī lielas pārmaiņas Nets komandā, kas veidoja savu "lielo trijnieku" un tevi ierāva maiņas darījumā ar superzvaigzni Džeimsu Hārdenu!
Nē, nē. Galvenais iemesls bija šīs apsūdzības. Neslēpšu, man tas pamatīgi sačakarēja galvu, un viss tālāk aizgāja ķēdītē – pazuda pārliecība, bija milzīgs spiediens no apkārtējiem cilvēkiem un medijiem. Tas mani pamatīgi izsita
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!