Nāc no Alūksnes, kur dažkārt sniegs ir līdz pat Jāņiem. Vai bija pašsaprotami, ka tevi sūtīs biatlonā?
Patiesībā līdz piecu gadu vecumam dzīvoju Jūrmalā, bet tad pārvācāmies uz Alūksni, kur pabeidzu ģimnāziju. Ja būtu palicis Jūrmalā, droši vien nodarbotos ar futbolu, karatē vai pludmales volejbolu, bet ceļi aizveda uz Alūksni, kur sākumā no pirmās klases bija basketbols, bet pēc tam, skatoties leģendārās Nagano olimpiskās spēles, iepatikās biatlons un piektajā klasē aizgāju pie trenera Sergeja Sverčkova. Sporta skolotāja visu laiku teica, ka mana īstā vieta ir izturības sporta veidi. Mani mēģināja piesaistīt arī riteņbraukšanas treneris, bet izvēlējos biatlonu.
Kā pats raksturotu -– kādas jauniešu vecumā bija tavas sekmes sportā?
Sākotnēji bioloģiski biju lēnāk nobriedis par citiem, bet aptuveni 13, 14 gados briedums parādījās un rezultāti ļoti strauji progresēja. Pirmie nopietnie mači bija Eiropas jaunatnes olimpiskās spēles, kur spēju ielauzties trīsdesmitniekā.
Tomēr pēc vidusskolas beigšanas pārtrauci trenēties.
Jā, pēc divpadsmitās klases bija jāizlemj, ko darīt. Protams, gribēju būt profesionāls sportists, tomēr situācija biatlonā bija nestabila – liela uzmanība tika veltīta vīriešu izlasei, nedomājot par nākotnes perspektīvu. Nebija sajūtas, ka viņi grib, lai mēs tur esam. Aizgāju mācīties, bet kaut ko apvienot ar studijām bija praktiski nereāli, un divus gadus pavadīju bez sporta. Kaut progress bija, neatradās neviens, kurš mani tobrīd pamotivē turpināt sportot. Līdz ar to aizgāju mācīties Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātē par fizioterapeitu. Četrus gadus nomācījos, bet pēc otrā kursa, kad nebija vairs jāmācās naktīs, sāku braukt ar riteni. Protams, paralēli visu laiku slēpoju, un rezultāti joprojām bija labi. Uzskatu, ka no biatlona tā arī neaizgāju prom, jo Latvijas čempionātos startēju visu laiku.
Kā izveidojās tava mīlestība pret riteņbraukšanu? Vai vienkārši tev patīk jebkurš izturības sporta veids?
No izturības sportiem esmu arī noskrējis pāris maratonu, tāpat vienmēr bijusi riteņbraukšana, slēpošana. Tāda sajūta, ka es varētu darīt jebko no šiem sporta veidiem un man tas sanāktu. Ja es pārslēgtos uz skriešanu, es skrietu labi, bet sanāca tā, ka, Rīgā dzīvojot, nekāda slēpošana nav iespējama, vienīgais variants – viena kilometra aplis Uzvaras parkā. Savukārt riteņbraukšanā mums ar domubiedriem izveidojās komanda Sigulda. Atsāku trenēties, iepatikās tieši kalnu riteņbraukšana, un tā tas aizgāja. Arī biatlona laikos nopietni mačojāmies ar riteņiem, bet tolaik bija problēmas ar muguru un nevarēju uz riteņa nosēdēt.
Kāds tev ir rekords maratonā?
Esmu skrējis divreiz. Pirmajā reizē mērķis bija ieskriet trijās stundās, bet noskrēju divās stundās un 51 minūtē. Savukārt otrajā mērķis bija divas stundas un 45 minūtes, bet, tā kā tas notika paralēli riteņbraukšanas treniņiem, bija divas stundas un 49 minūtes. Pusmaratons man ir bijis stundā un 14 minūtēs.
Kad tev parādījās sapnis par tikšanu uz olimpiskajām spēlēm?
Tāds bija jau sen. Visu iepriekšējo ziemu pirms Phjončhanas par to domāju un komunicēju ar federāciju, bet aizbraucu tikai uz sacensībām Otepē. Komunikāciju saglabājām, un izlēmu, ka pamēģināšu. Vispār pirmais mērķis man bija tikt uz Vankūveras olimpiskajām spēlēm. Tomēr aizgāju mācīties un nedaudz nožēloju, ka nemēģināju, jo principā bija diezgan reāli jau tad.
Pirms Phjončhanas Latvijas biatlona rezultāti bija švaki. Uzreiz saprati, ka vari būt izlases otrais numurs?
Atpakaļ atnāca Ilmārs Bricis, kurš savā vecumā bija diezgan konkurētspējīgs, tāpat bija visi pārējie. Apritē visu laiku biju un zināju, ka par pamatsastāvu, neskaitot Andreju, esmu spēcīgāks. Vienīgais jautājums bija, kā Ilmārs sagatavosies, tomēr man bija liela pārliecība par sevi ar nosacījumu – ja vien veselība nepievils. Nedrīkst gan arī aizmirst, ka biatlons ir divi sporta veidi – slēpošana un šaušana. Par slēpošanu biju pārliecināts, vasaras sezonu pavadīju uz rolleriem, par šaušanu gan bija jautājumi, bet izdevās īsā laika periodā to pietiekami labi attīstīt.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!