Vēl pirms manas piedzimšanas tētis vēlējās, lai spēlēju futbolu, un, kad iemācījos staigāt, man visur mājās bija bumbas. Pirmās dažas reizes tām pieskaroties un uzsperot, sapratu, ka man sanāk. Sāku trenēties piecos gados futbola klubā Priekuļi pie Jurģa Zumberga un tajā pašā laikā arī sāku darbu mājās ar tēti. Tagad trenējos futbola skolā Metta pie speciālista no Portugāles Nunu Mouriņu. Savulaik pusgadu gāju arī karatē treniņos, bet tie man nepatika, jo tas ir cīņas sports, daudz labāk patika futbols – komandas sports.
Esmu uzbrūkošais pussargs, spēlēju zem smailes uzbrucēja. Man lielāku prieku par vārtu gūšanu sagādā skaistas piespēles izpilde pirms vārtiem. Patīk spēlēt vienkārši, bet dažreiz arī veikt negaidītas māņkustības, lai apvestu pretiniekus. Nedēļā aizvadu sešus treniņus – divus no rīta un četrus pēc skolas. Vienā no dienām pat ir divi treniņi. Kad atbraucu mājās, vēl pusotru stundu trenējos ar tēti, lai kādi būtu laikapstākļi. Viņš trenē ne tikai manu meistarību, bet arī citas jomas, piemēram, uzlabo angļu valodu, fizisko veselību, lai es negūtu traumas, seko līdzi, vai pirms spēlēm ēdu pareizi.
Manas stiprākās īpašības ir laukuma pārredzēšana, precīzu piespēļu atdošana un tas, ka ļoti labi strādā abas kājas. Tomēr joprojām jāuzlabo visas kvalitātes, jo neviens nekad nebūs perfekts. Labam futbolistam ir nepieciešama garīgā noturība, lai pārvarētu nepatīkamus notikumus, piemēram, ielaistus vārtus svarīgākajā mačā pret stiprāko komandu, kā arī fiziskā un tehniskā sagatavotība, tāpat abām kājām jāstrādā vienlīdz labi.
Mani līdz šim lielākie panākumi ir ar Metta uzvarēts turnīrs Dānijā pret stiprākajām Skandināvijas akadēmijām, un dažos turnīros esmu ieguvis arī labākā spēlētāja balvu. Tāpat nesen tiku Rīgas reģionālajā izlasē. Uzskatu, ka Metta ir perfekts klubs, jo tajā bērni var attīstīties, turklāt Virslīgā Metta uzticas jauniešiem un ļauj viņiem spēlēt. Ceru, ka Metta spēs šogad saglabāt vietu Virslīgā un drīzumā arī kļūs par Virslīgas čempioni.
Man ļoti patīk, kā attīstās Latvijas izlase, jaunais treneris laiž laukumā daudz jauniešu un ļauj viņiem spēlēt brīvu futbolu. Savu fanu priekšā Latvija var uzvarēt jebkuru komandu. Ja spēlētāji pirms spēles būs motivēti, visu darīs pareizi un jutīs fanu atbalstu, varam sagaidīt pārsteigumus arī spēlē ar Angliju. Liksim angļiem pasvīst, un viņiem būs ļoti liels uztraukums!
Mans elks ir Roberts Uldriķis. Kad man bija seši gadi, Latvijas izlase spēlēja pret Poliju, visi gribēja redzēt Robertu Levandovski, bet es – mūsu Robertu no Latvijas. Beidzoties spēlei, viņš atnāca pie manis, aprunājās un iedeva kreklu, bija ļoti laipns. Es gribētu būt kā viņš – gan ļoti labi spēlēt laukumā, gan būt labs cilvēks ārpus tā. Vēlos ar Latvijas izlasi tikt uz Pasaules kausa finālturnīru, kā arī būt pirmais latvietis, kurš uzvar UEFA Čempionu līgā. Mans hobijs ir futbols, bet, ja futbolu skaitām par darbu, man ļoti patīk dziedāt, esmu piedalījies konkursos un koncertos, Imantdienās dziedājis kopā ar Martu Kristiānu Kalniņu, kā arī man patīk skatuves runa un trešajā klasē Cēsīs vadīju svinīgo 4. maija pasākumu.