Tā ASV prezidents Donalds Tramps pildīja savu priekšvēlēšanu solījumu un no ANO tribīnes aicināja veikt pārkārtojumus ar mērķi mazināt organizācijas birokrātiju un izdevumus, kā arī uzlabot budžeta plānošanu. ASV prezidenta ierosināto deklarāciju (kas gan nav juridiski saistoša) arī parakstīja 128 no 193 ANO dalībvalstīm. Tajā pašā laikā konkrēta reformu plāna Trampam nav, tieši tāpat kā uz deklarācijas nav trīs ANO Drošības padomes (DP) pastāvīgo dalībvalstu – Francijas, Krievijas un Ķīnas – parakstu, kas izslēdz būtisku pārmaiņu iespējamību.
Ar gandrīz simts valstu atbalstu nodrošinājās arī Francijas diplomāti, kuri atkārtoti aicināja DP pastāvīgās dalībvalstis brīvprātīgi atteikties no veto tiesībām gadījumos, kad DP skata jautājumus par genocīdu. Pret šo ieceri savukārt iebilst ne tikai Ķīna un Krievija, bet arī ASV, jo īpaši abām pēdējām pieļaujot iespēju, ka šādā gadījumā tās zaudēs iespējas pasargāt no sankcijām un tiesām ne vienu vien savu sabiedroto. Līdzīgi kā aicinājumi ieviest kārtību ANO birokrātijā un finansēs, arī paziņojumi par nepieciešamību pilnībā vai daļēji liegt DP pastāvīgajām dalībvalstīm (visbiežāk, protams, tiek piesaukta viena no tām – Krievija) veto tiesības nav nekas jauns, un ar šādu iniciatīvu savulaik ir nākusi klajā arī Latvija, tomēr vezums no vietas tā arī nav izkustējies.
Vezuma izkustināšana arī nav reāla, jo ANO nolikumu vai nozīmīgus praktiskās darbības principus de facto nav iespējams mainīt, ja pret izmaiņām ir iebildumi kādai no DP pastāvīgajām dalībvalstīm. Savukārt iebildumi atrodas vienmēr, jo lielvalstis kategoriski nevēlas zaudēt neko no savas patlabanējās ietekmes organizācijā, jo tas nozīmēs arī ietekmes zaudēšanu starptautiskajā politikā. Savā ziņā tā ir atgriešanās pagātnē, jo arī aukstā kara laikā pretējās nometnes nekavējoties centās apslāpēt viena otras iniciatīvas. Atšķirība ir tikai tur, ka, ja aukstā kara gados ANO autoritāte bija augsta, tad pēc "vēstures beigu" pasludināšanas Apvienotās Nācijas pakāpeniski ir pārtapušas par mazefektīvu un birokratizētu lielbudžeta institūtu kopumu ar efektivitātei atbilstošu autoritāti.
Šādas Apvienotās Nācijas pavisam noteikti neatbilst situācijai, kad vēsture ir atgriezusies un pasaulē atkal valda ģeopolitiskā spriedze, un ir skaidrs, ka organizācijai nepieciešamas pārmaiņas, jautājums tikai – kādas? Nevar neredzēt, ka gandrīz visu līdzšinējo reformu priekšlikumu pamatā ir kādi īstermiņa mērķi vai arī vēlme palielināt kādas valsts vai valstu grupas ietekmi ANO. Koncentrēties tikmēr vajadzētu uz iniciatīvām, kuras veicinātu ANO kā autoritatīvas un neitrālas platformas kompromisu meklējumiem statusa atjaunošanu, jo pretējā gadījumā nav izslēgta atgriešanās pie vēstures beigām, tikai nevis optimistiskām, bet traģiskām.
Meždunarodnijs