No Pekinas kārtējo reizi ultimatīvā veidā tiek prasīts piekrist «taisnīgiem» (lasiet – ASV izdevīgiem) starptautiskās tirdzniecības noteikumiem, bet, ja paraugās plašāk, tad arī atteikties no programmām, kuru īstenošanas gaitā Ķīna jau pārskatāmā nākotnē gatavojas kļūt par pasaules tehnoloģisko un nepārprotamu ekonomisko līderi. Savukārt novembra beigās Argentīnā gaidāmais G20 valstu samits, kura laikā iecerēta arī Trampa un Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina tikšanās, tika nosaukts par Āzijas lielvalsts pēdējo iespēju panākt kompromisu, pretējā gadījumā draudot Ķīnai ar auksto karu.
Vienlaikus, lai kādas neizskanētu prasības, ir skaidrs, ka atteikties no visa iepriekš minētā un vēl daudz kā cita, ieskaitot ģeopolitiskās ambīcijas, Pekina negrasās. Vienīgais, ko var panākt Trampa administrācija, ir taktiski kompromisi vai Ķīnas piekāpšanās mazsvarīgos jautājumos, ko ASV prezidents pēc tam varēs pasniegt vēlētājiem kā svarīgu uzvaru. Tajā pašā laikā tie būs tikai taktiski manevri Pekinas ilgtermiņa stratēģijas ietvaros.
ASV rīcībā arī nav instrumentu, ar kuru palīdzību piespiest Pekinu atteikties no tās plāniem. Ja optimistiskos paziņojumus par vieglu uzvaru iespējamā pretimstāvēšanā analizē rūpīgāk, tad kļūst skaidrs, ka reāla pamata šīm cerībām nav. Tikai ar ekonomisko sankciju starpniecību,kas oficiāli nosauktas par tirdzniecības nodevām, būtiski ietekmēt Ķīnu Vašingtona nevar. Attiecīgi arī globālās hegemonijas atlikušās lauskas turpinās slīdēt prom no Vašingtonas.
Vienīgā ASV iespēja vismaz censties apturēt šo procesu ir radikāli mainīt spēles noteikumus un sākt atklātu konfrontāciju ar Ķīnu jeb to pašu jau pieminēto auksto karu, dodot Pekinai triecienus pa pašiem vājākajiem tās punktiem. Viens no tādiem ir Ķīnas tirdzniecība ar pārējo pasauli, it īpaši ar Āzijas reģiona valstīm un Eiropas Savienību, bet otrs – Pekinas atkarība no izejvielām, it īpaši no energoresursu piegādēm. Mūsdienu pasaule vairāk nedzīvo Haņu Ķīnas laikos, kad Padebešu impērija lieliski iztika ar saviem tirgiem un resursiem.
Apmēram no šāda skatu punkta ir jāvērtē Vašingtonas diplomātiskās aktivitātes Āzijas reģionā, solot tā valstīm labāku piedāvājumu, nekā ir spējīga dot Ķīna, kā arī daudzi ASV Kongresā iecerētie likumi. Piemēram, par cīņu pret naftas karteļiem, kuru būs lieliski iespējams piemērot pret valstīm, kas nevēlēsies sekot ASV norādēm un turpinās naftas piegādes Ķīnai. Arī Trampa šķietami nemotivētie «uzbraucieni» virknei valstu, ieskaitot Eiropas sabiedrotos, ir vērtējami caur šo valstu un Ķīnas attiecību prizmu.
Arī Ķīna no savas puses, protams, gatavojas konfrontācijai, un kopumā var teikt, ka aukstais karš de facto ir kļuvis neizbēgams un ar to nāksies rēķināties arī Latvijai. Cits jautājums jau ir, ka, pat spēlējot pēc mainītiem noteikumiem, uzvarētājs tā arī paliek nezināms.
TrollisJT
Meždunarodnijs
Gudrinieks