Fragments no intervijas:
Latvijā saistībā ar valsts iepirkumiem liela problēma ilgstoši bijusi zemākās cenas princips. Zemākās cenas princips funkcionēja pat tad, kad tika teikts - to ievērot nav obligāti, var izvēlēties saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu -, jo, kā vairāku pašvaldību pārstāvji ir sacījuši: "Labāk mocīties ar būvniekiem nekā skaidroties ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju".
Būvniecības iepirkumi ir sarežģīti, būvniecības process nav viena prece, kuras parametri ir saprotami ikvienam. Bieži, uzstājoties dažādās konferencēs, klausītājiem esmu jautājis, vai viņu vidū ir kāds, kurš zobārstu izvēlas tikai un vienīgi pēc zemākās cenas principa. Nav gadījies, ka tiešām kāds būtu atbildējis "jā", bet, ja mēs kā sabiedrība akceptējam, ka ēkas iepērkam pēc zemākās cenas principa, tad kaut kas ar mūsu sabiedrību nav kārtībā.
Ka jāatsakās no zemākās cenas principa iepirkumos, jau gadiem saka daudzi uzņēmēji, bet kāpēc neizdodas sistēmu mainīt, kam ir izdevīgi to nemainīt?
Domāju, ka te nav ļaunprātības, drīzāk neprasme, jo ir nopietni jāpastrādā, bet nav īsti cilvēku, kam to darīt.
Kā norit būvmateriālu ražotāju un būvnieku sadarbība, vai būvnieki pietiekami izvēlas vietējos būvmateriālus?
Patlaban mēs - Latvijas būvmateriālu ražotāji - eksportējam 80% saražotās produkcijas. Latvijas tirgus ir mazs, jebkurai modernai rūpnīcai, ja tā grib strādāt pēc pasaules parametriem, ir grūti orientēties tikai uz mūsu valsts tirgu. Kopumā sadarbība ar Latvijas būvniekiem ir apmierinoša, ja vien tiktu sakārtota būvniecības vide. Ja paskatāmies uz procesu, kā top ēka - ņemot vērā arhitekta darbu, materiālus, būvnieka un būvuzrauga darbu -, tad būvmateriālu ražošana ir ļoti strikti reglamentēta. Savukārt tad, kad materiāli nonāk būvlaukumā, ļoti bieži notiek brīvas interpretācijas, un iestājas haoss, jo patlaban mēs neesam pārņēmuši eirokodeksus attiecībā uz konstrukciju aprēķinu, daži var rēķināt pēc veciem normatīviem, citi - izmantot eirokodeksus, kāds rēķina vēl citādi, un mēs, vienkārši sakot, runājam dažādās valodās, lai gan vajadzētu būt, ka projekts ir uzrakstīts visiem vienādi saprotamā valodā. Turklāt atbildība, kāda ir būvuzraugam, ir nepietiekama, salīdzinot ar atbildību, kāda ir būvmateriāla ražotājam.
Būvniecības valsts kontroles birojs varētu situāciju nozarē sakārtot?
Kādreiz pastāvēja Valsts būvinspekcija, un būvniecības nozares profesionāļi bija pret šādas būvinspekcijas likvidēšanu. Ja valdība un Saeima teiktu, ka slēdz Valsts ieņēmumu dienestu, tad uzņēmēji priecātos, bet, kad slēdza būvinspekciju, nozares pārstāvji iebilda lielā vienprātībā. Patlaban mums ir bažas, vai Būvniecības valsts kontroles birojs nebūs politiska organizācija. Ja birojā strādās politiski cilvēki vai karjeras birokrāti, nevis būvniecības speciālisti, tad tas būs slikti, un, ja birojs tiks izmantots tam, lai liktu šķēršļus politisko konkurentu projektiem vai kļūs par tirgus objektu - pēc principa: «ja jūs darīsiet tā, tad mēs darīsim šitā» -, tas būs traģiski. Būvniecības projekti nav tirgus elements, ko izmantot politiskajām spēlēm, tas ir jāsaprot, jo vai tad tiešām mums vajadzīga vēl kāda Zolitūdes traģēdija?
Jums ir pamats bažām, ka Būvniecības valsts kontroles birojs varētu kļūt par politisku instrumentu?
Pagaidām nav iemesla teikt, ka tas tā notiks, bet secinājumus varēs izdarīt, kad sāksies reāls biroja darbs.
Jūsuprāt, ja valstiskā līmeņa būvniecības kontrole nebūtu samazināta, līdz Zolitūdes traģēdijai varēja nenonākt?
Zolitūdes gadījums bija īpaši traģisks ar to, ka notika ārkārtīgi nelabvēlīgā diennakts laikā, kad veikalā atradās ļoti daudz cilvēku. Pirms pāris gadiem Igaunijas galvaspilsētas Tallinas koncertzālē nokrita griesti, un cietušo būtu bijis daudz, ja koncertzāle būtu pilna ar cilvēkiem. Laimīgas apstākļu sakritības dēļ griesti nokrita apmēram divas stundas, pirms koncertzāli piepildīja apmeklētāji, necieta neviens cilvēks, un tāpēc mēs par šo gadījumu publiskajā informācijas telpā nedzirdējām. Gribu uzsvērt, ka diemžēl traģēdijas var notikt, arī pastāvot visstingrākajai būvniecības uzraudzībai, jo ir cilvēciskas kļūdas faktors. Ar būvēm saistītas traģēdijas laiku pa laikam ir notikušas valstīs ar ļoti atšķirīgu būvniecības uzraudzības sistēmu, ļoti dažādos ekonomiskajos, sociālajos un politiskajos apstākļos. Tāpēc domāt - ja Latvijā nebūtu mainīta būvniecības uzraudzības kārtība, Zolitūdes traģēdija vispār nebūtu notikusi, - nav nekāda pamata. Tomēr tas, ka valstiska mēroga uzraudzība var uzlabot būvniecības kvalitāti, gan ir fakts.
Visu interviju lasiet ceturtdienas, 6.novembra avīzē Diena!