Visu šo gan īstermiņa, gan ilgtermiņa problēmu rezultāts savukārt ir astronomiski augstas gāzes un elektrības cenas Eiropas biržās un aizvien pieaugoša panika, kas apvienota ar mēģinājumiem glābt, kas vēl glābjams, iedarbinot iepriekš apturētās ogļu spēkstacijas, kuras atkal kļuvušas izdevīgas, pat neraugoties uz augstajām ekoloģiskajām nodevām. Tostarp mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi atkal ir iedarbinājuši visas slānekļa spēkstacijas. Galvenais jautājums, uz kuru tiek mēģināts rast atbildes, ir – vai šāda situācija ir īstermiņa parādība vai arī jauna realitāte, kas atnākusi uz palikšanu.
Iespējamā atbilde ir meklējama kaut kur pa vidu starp šiem variantiem un lielā mērā būs atkarīga no politiskajiem lēmumiem vai, pareizāk, no entuziasma, ar kādu tiks turpināta Eiropas pāreja uz klimata neitralitāti. Kas attiecas uz sezonālajiem faktoriem jeb īstermiņa problēmām – tās vai nu tiks novērstas, vai arī atrisināsies pašas, un arī atklāti spekulatīvās gāzes cenas biržās (kuru saistība ar reālajām gāzes piegādēm ir tikai tāda, ka biržas cenas daļēji ietekmē arī reālo piegāžu cenas) nešaubīgi atgriezīsies pieņemamā līmenī.
Citādi ir ar politisku lēmumu izraisītām ilgtermiņa problēmām – risinājumiem, kurus diktē liberālās ekonomikas dogmas un tā sauktais zaļais kurss. Pārmērīga entuziasma piemērs ir pieminētā situācija Ziemeļjūrā, kur kuplā skaitā izvietots liels skaits piekrastes vēja ģeneratoru, turklāt neņemot vērā tos nākotnes klimata modeļus, kuri rādīja, ka pastāv iespēja – vēja Ziemeļjūrā kļūs aizvien mazāk. Apmēram tas pats attiecas uz Eiropas īstenoto gāzes piegāžu diversifikāciju – prognozes, ka pieejamās gāzes kļūs tikai mazāk un diversificēt tā īsti pat nav ko, ir tikušas ignorētas.
Abas minētās ne tuvu nav visas problēmas, kuru nerisināšanas gadījumā Eiropu ilgtermiņā gaida konstanti augstas (lai arī ne astronomiskas) daudzu energoresursu cenas, kas neizbēgami atstās negatīvu ietekmi uz ekonomiku kopumā. Taču vismaz pagaidām nekas neliecina, ka Eiropas politiķi būtu gatavi atzīt, ka politisku un ideoloģisku iemeslu dēļ ir pieļautas kļūdas, kuras nepieciešams novērst. Tas nozīmēs atzīt arī būtībā iedomājamo – liberālā ekonomika un zaļais kurss pašreizējā formātā ir tikai lielā mērā utopiskas vīzijas, kas maz saistītas ar realitāti. Attiecīgi pragmatisku risinājumu vietā ar augstu ticamības pakāpi tiks piedāvāts "strādāt vēl cītīgāk" (Bokseris no Džordža Orvela Dzīvnieku fermas), īstenojot zaļo kursu un pie viena radot jaunas ilgtermiņa problēmas.