Šādas G20 valstu (vai precīzāk – 19 valstu un Eiropas Savienības) dažādu nozaru ministru tikšanās, kuru laikā tiek spriests par globālām problēmām un to iespējamajiem risināšanas ceļiem, saskaņojot viedokļus pirms ikgadējām G20 līderu kopā sanākšanām, tradicionāli nepiesaista īpaši daudz uzmanības. Ministri nekādus liktenīgus lēmumus nepieņem un ar skaļiem paziņojumiem klajā nenāk, atstājot šo godu valstu vadītājiem. Lēmumu nozīmīguma ziņā izņēmums ir vienīgi finanšu ministru un centrālo banku vadītāju tikšanās G20 ietvaros, no kurām sākās šī neformālā organizācija.
G20 valstu vadītāju tikšanās ir paredzēta šā gada oktobra beigās Romā, Itālijas kā apvienības prezidējošās valsts galvaspilsētā, un solās būt īpaša ar to, ka līderi sanāks kopā klātienē, kas joprojām ir liegts koronavīrusa pandēmijas dēļ. Vai vismaz – ir cerības, ka pasākums beidzot notiks klātienē, kas ļauj arī cerēt, ka no sastinguma vai vēl kāda cita punkta tiks izkustinātas tās vai citas starpvalstu attiecības u. c. Paralēli, protams, veltot daļu uzmanības arī globālas nozīmes problēmām.
Lai arī pēc G20 valstu līderu samitiem pieņemtās rezolūcijas un šo samitu laikā pieņemtie lēmumi parasti ir bezzobaini un tādi, kas neaizskar kādas pasākuma dalībvalsts svarīgas intereses, jeb būtībā – par visu labo un pret visu slikto, un arī ar lēmumu izpildi sokas ne īpaši labi, tas nav galvenais. Daudz svarīgāk, ka G20, pat neraugoties uz neformālo statusu, ir viena no tām starptautiskajām platformām, kuras ietvaros ir klātienē iespējamas pasaules nozīmīgāko valstu vadītāju sarunas, to vai citu jautājumu apspriešana dažādos formātos un interešu grupās, formālas un neformālas vienošanās.
Tostarp izplatīts ir viedoklis, ka šajā ziņā G20 valstu līderu samiti ir aizēnojuši citu šādu platformu – ANO Ģenerālās asamblejas ikgadējās sesijas, un netrūkst ekspertu, kuri uzskata – G20 nozīmīgums tikai turpinās pieaugt, un apvienībai ir pēdējais laiks domāt par patstāvīgu biroju un struktūrvienībām. (Šobrīd organizatoriskos jautājumus risina prezidējošās valstis, kas mainās ik pēc gada, un patstāvīgu struktūru G20 nav.) Jo vairāk tāpēc, ka G20 visbiežāk valda lietišķa atmosfēra, kamēr ANO un citās "vecajās" starptautiskajās institūcijās tikpat bieži politizēts ir viss, ko iespējams politizēt. Tikmēr pasaulē, kur lielvaru ģeopolitiskās pretrunas visu acu priekšā kļūst neatrisināmas, ir nepieciešama ne tikai tribīne, no kuras paklaigāt, bet arī vieta, kur parunāt daudz mazāk dramatizētā atmosfērā.
Šā gada oktobrī gaidāmais G20 valstu līderu samits (ja tas notiks klātienē) savukārt lielā mērā kļūs par to lakmusa papīriņu, kas parādīs, cik pamatoti vai nepamatoti ir šāda veida spriedumi, tajā skaitā arī par G20 nākotnes perspektīvām.