Jāatgādina, ka Islandē referendumi par valsts iespējamo dalību ES līdz šim nav notikuši. Pēc 2008. gada finanšu krīzes tika sāktas sarunas par pievienošanos savienībai, tomēr 2013. gadā tās apturēja toreizējā jaunizveidotā valdība (konservatīvā Neatkarības partija un Progresīvā partija). Kreiso spēku valdība, kas nāca pie varas pēc 2024. gada ārkārtas vēlēšanām, savukārt solīja ne vēlāk kā 2027. gadā sarīkot referendumu par sarunu atsākšanu, taču tagad acīmredzami ir noskaņota procesu paātrināt.
Islande jau ietilpst ES vienotajā tirgū, Šengenas zonā un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijā, taču kreisās partijas tagad vēlas padarīt Reikjavīku par pilnvērtīgu ES dalībvalsti, kas tiek pamatots galvenokārt ar ekonomiskiem apsvērumiem. Dalība ES sniegs piekļuvi miljardiem eiro no apvienotās Eiropas fondiem, kam vajadzētu palīdzēt islandiešiem cīnīties ar inflāciju, kura 2025. gadā pieauga par 20% (!).
Ne mazāk svarīgi acīmredzami ir arī Frostadotiras centieni atrast papildu drošības garantijas, ņemot vērā ASV aktivitātes Grenlandes virzienā. Lai arī ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija nekādu publisku interesi par Islandes iekļaušanu ASV pavalstu vai asociēto teritoriju sarakstā nav izrādījusi, pastāv aizdomas, ka tas var būt tikai laika jautājums.
Cits jautājums – iespējamā iestāšanās ES draud Islandei zaudēt kontroli pār tās galvenajām ekonomikas nozarēm. Zvejniecību, kas nodrošina 40% no Islandes eksporta, ierobežos ES kvotas. Tieši nevēlēšanās pieļaut šādu situāciju kļuva par galveno iemeslu sarunu pārtraukšanai 2013. gadā. Tāpat par vēsturi var kļūt arī Islandes krona, tostarp liedzot valsts centrālajai bankai rīcības brīvību likmju noteikšanā. Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ daudzi valsts iedzīvotāji skeptiski raugās uz dalību ES – tieši nacionālā valūta izglāba valsts ekonomiku 2008. gada krīzes laikā.
Kā liecina pēdējās aptaujas, šobrīd sarunu atsākšanu atbalsta 48% valsts iedzīvotāju (galvenokārt pilsētnieki, jaunieši un biznesa cilvēki), kamēr pret ir 42% (galvenokārt laukos un jo īpaši zvejniecības rajonos valsts ziemeļos), bet vēl 10% nav izlēmuši. Jautājums par to, kas izrādīsies svarīgs – nacionālais lepnums un tradicionālās nodarbes vai Eiropas nauda un nosacīta drošība, vismaz pagaidām paliek atklāts.