Diemžēl katrs var pats saprast, kādu negatīvu ietekmi tas radīs uz cilvēku veselību.
Vakar Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece intervijā LTV raidījumā Rīta panorāma iepazīstināja ar jauno ārstu aptaujas rezultātiem, kas liecina, ka 11% no viņiem ir sagatavojušies aizbraukt, norādot, ka pašlaik atkal vērojama ārstu, māsu un citu veselības aprūpes darbinieku "aizplūde no sektora". Pēc Aizsilnieces paustā, 11% no jaunajiem ārstiem ir "absolūti sagatavojušies aizbraukt", bet 25% sāk pārdomāt palikšanu Latvijā. Diezgan drošticami, ka viens no iemesliem ir nepietiekamais atalgojums un arī lielā neskaidrība par to, vai situācija vispār tuvākajā laikā uzlabosies.
Šķiet, noskaņojumu vēl vairāk pasliktina arī fakts, ko 2. martā aģentūrai LETA atklāja Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente Sarmīte Veide, – ģimenes ārstu prakses marta sākumā vēl joprojām nebija saņēmušas finansējumu par darbu janvārī. Diemžēl traģikomisks ir Nacionālā veselības dienesta (NVD) paustais skaidrojums ģimenes ārstiem šajā situācijā – esot radušās problēmas ar programmatūrām un rēķiniem, kā rezultātā maksājums ticis atlikts, tomēr ģimenes ārsti varot prasīt avansu, tādējādi saņemot kaut nelielu finansējuma apmēru.
S. Veide gan atzinusi, ka maksimālā summa, ko var prasīt avansā, ir līdz 4000 eiro, un pamatā iespējams saņemt 2000 līdz 3000 eiro. Tomēr ģimenes ārstiem vēl jāizmaksā algas māsām, kā arī jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem, īri un jāuztur prakse kā tāda. Gala rezultātā izdevumi ir daudz lielāki nekā maksimālā summa, ko NVD varot piešķirt.
Šādas ziņas par tehniskām un cita veida "ķibelēm" rada gan skaudras pārdomas, gan likumsakarīgus jautājumus, piemēram, kāda būtu ierēdņu, ministru vai Saeimas deputātu reakcija situācijās, ja alga iekavētos kaut par dažām dienām? Visticamāk, tracis būtu pamatīgs.
Uz šo ziņu fona atmiņā nāk publiskajā telpā pamanīta frāze, kur, šķiet, mediķi bija rosinājuši cilvēkus – ja gadījumā šogad plānots slimot ar attiecīgu nepieciešamību apmeklēt speciālistu, labāk to darīt gada pirmajā pusē, jo otrajā pusē var nebūt finansējuma.
Skaidrs, ka esam spiedīgā situācijā daudzu iemeslu dēļ, tomēr šādi piemēri diezgan pārliecinoši apliecina – kaut kas sistēmā nav kārtībā. Un tā iemesls diez vai ir reformu trūkums.