(2023. gadā mazāk – 33% –, 2021. gadā arī 33%). Pieļaujams, ka šīs vēlmes pamatā ir ne tikai Latvijas "sociāli ekonomiskie apstākļi (jo tie lēnām uzlabojas), bet arī sociāli psiholoģiskie apstākļi", mikroblogošanas vietnē X skaidro SKDS direktors Arnis Kaktiņš.
Protams, mūsdienās Eiropā un citur pasaulē cilvēku mobilitāte ir ikdienišķa parādība. Tas, ka cilvēki no Latvijas aizbrauc, daļa no aizbraucējiem atgriežas un te ierodas arī tādas personas, kas dzimušas un dzīvojušas citās valstīs, ir process, kas vienkārši jāpieņem. Tomēr, ja vēlme pārcelties uz rietumvalstīm ir vairāk nekā vienai trešdaļai mūsu sabiedrības, tas ir daudz, pat ja tā ir tikai vēlme, nevis konkrēts mērķis jaunajam, 2025. gadam.
Šim SKDS pētījumam būtu vērts pievērst uzmanību kontekstā ar patlaban aktuālajām diskusijām par demogrāfiju. Šajās diskusijās nereti no statistikas tiek izrauts viens rādītājs – jaundzimušo skaits –, tādā veidā kārtējo reizi pierādot, ka tiek domāts īstermiņā, nevis ilgtermiņā. Ja tiktu domāts ilgtermiņā, tad tiktu runāts arī par to, kā mazināt iespējamību, ka Latvijā dzimušie cilvēki dodas stiprināt rietumvalstu ekonomiku un līdz ar to arī šo valstu pensiju sistēmu.
Viens no faktoriem, kas var likt domāt par aizbraukšanu uz rietumvalstīm, ir saistīts ar ģeopolitisko nestabilitāti. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā drīz būs pagājuši jau trīs gadi. Daļai Latvijas sabiedrības gribētos no mūsu politiķiem dzirdēt nopietnākus vēstījumus par militārās drošības stiprināšanu un redzēt konkrētākus soļus, kas apliecinātu, ka gadījumā, ja ģeopolitiskā situācija saasināsies, mūsu valsts tiks prasmīgi aizsargāta pret apdraudējumu. Prognozes, ka ģeopolitiskā situācija drīzumā normalizēsies, gandrīz neviens īpaši nopietni vairs neņem, jo pēdējos gados daudzi notikumi dažādas jomās attīstījušies citādi, nekā tika prognozēts.
Saistībā gan ar ģeopolitiku, gan ar sociāli psiholoģiskajiem apstākļiem jāņem vērā arī tas, ka vienai mūsu sabiedrības daļai nepieņemama šķiet pārspīlētā iecietība pret Krievijas ietekmi Latvijā – sākot ar tiesībām Krievijas pilsoņiem strādāt izglītības iestādēs (ir runa par pilsonību, nevis tautību) un beidzot ar žēlabām, ka vairs nav tūristu no austrumu kaimiņzemēm.
Mūsu politiķiem derētu apzināties, ka arī pietiekami stingra nevēršanās pret Krievijas ietekmi var pavirzīt Latvijas sabiedrības latvisko, eiropeisko daļu uz domām par to, ka rietumvalstīs dzīve būtu labāka.