Migrācija Eiropā aizvien vairāk sāk atgādināt karsto kartupeli, ko mētā no rokas rokā, nespējot ne zemē nomest, ne mierīgi noturēt. Valstis deklarē brīvo darbaspēka plūsmu ES iekšienē un arī gatavību sniegt palīdzīgu roku trešo valstu pilsoņiem, taču aizvien biežāk saskaras ar nepieciešamību risināt tās daudzās problēmas, kas veidojas kā sekas šai atvērtajai politikai.
Strauja darbaspēka pārvietošanās ES iekšienē no nabadzīgākām valstīm uz turīgākām ir viens no faktoriem, kas veicina valstu nevienlīdzības risku. Ekonomikas izaugsmei lētais, pieticīgais un vienlaikus intensīvi strādāt motivētais darbaspēks ir ļoti svarīgs (ne velti pret migrācijas ierobežošanu aktīvi iestājās Šveices uzņēmēji). Taču tā plūsma uz turīgākajām valstīm citas agri vai vēlu noved līdz aktīvu cilvēkresursu trūkumam un nepieciešamībai zvejot vēl lētāku darbaspēku vēl nabadzīgākos ūdeņos. To labi redzam savā valstī -, no vienas puses, priecājamies par katru personiski pazīstamu tautieti, kas dabūjis labi apmaksātu darbu kādā no turīgākajām Eiropas valstīm, bet, no otras puses, paši akūti izjūtam kvalificēta darbaspēka trūkumu un vienlaikus paniski baidāmies, ka agri vai vēlu migrācijas izraisītos robus nāksies aizpildīt ar iebraucējiem no valstīm ārpus ES. Pretējā gadījumā mūsu izaugsme apstāsies.
Taču ir arī medaļas otra puse. Ir daudz piemēru tam, ka, jūtoties nedroši svešajā vidē, iebraucēji tendēti dzīvot vienkopus, izolētā kopienā. Neiekļaujoties vietējā sabiedrībā. Tas īpaši raksturīgs strauju, masveida migrācijas procesu gadījumā. Kā zināms, Vācijā jau izveidojušās turku, bet Lielbritānijā - iebraucēju no Austrumeiropas valstīm dominējoši apdzīvotas teritorijas.
Referendumā balsojušie šveicieši imigrantu pieplūdumu vaino vietējo strādnieku algu kritumā, noziedzības līmeņa, mājokļu īres un zemes cenas kāpumā, pieaugošos satiksmes sastrēgumos, kā arī veselības un izglītības sistēmu pārslodzē. Migrācijas pretinieki neslēpj satraukumu arī par pieaugošo apdraudējumu tradicionālajam dzīvesveidam un kultūrai. Tas pats aktuāls arī citviet Eiropā, kur papildus vēl aktualizējusies problēma ar tā saucamo «pabalstu tūrismu».
Izliekoties to nemanām, daudzi rietumvalstu politiķi aizrautīgi skandina jau sen nolietotas frāzes par ksenofobiju, galēji labējo spēku nostiprināšanos un apšauba referenduma leģitimitāti. Taču šāda strausa politika nav un nevar būt ilgtspējīga. Referenduma rezultāti apliecina, ka laiks, kad Eiropas politiķi varēja pelnīt punktus, tikai skandinot skaistus saukļus par pārvietošanās brīvību kā universālu principu, ir beidzies. Jāatgriežas pie zemes, jāskata norises to kopsakarībās. Varbūt migrācijas kvotas, par ko nobalsoja vēlētāji Šveicē, nav tas labākais risinājums, taču pats referenduma fakts noteikti jāuztver kā ierosme plašākai diskusijai par to, kāds ceļš būtu ejams, lai vienlaikus gan saglabātu pārvietošanās iespējas (tas tiešām ir ļoti būtiski), gan arī izvairītos no jau pieminētajām negatīvajām sekām.