Ja skatās šauri, tikai konkrētā konkursa rezultātu kontekstā, tā varētu domāt. Ko nevar celt, to nevar nest. Taču šajā gadījumā jāņem vērā visi pēdējās piecgades notikumi ap jaunu vilcienu iegādi, un, ja tā, tad nekā pozitīva vairākkārtējā (var teikt - tradicionālajā) konkursu uzvarētāju «uzmešanā» nav. Pat neatkarīgi no tā, kurš gadījies cietēja lomā - CAF iepriekš vai Stadler tagad.
Latvijas valsts to pārstāvošas uzņēmuma valdes vai konkursa komisijas personā jau kuro reizi klaji demonstrē absolūtu nespēju un nevēlēšanos respektēt pašu sagatavotos spēles noteikumus, arī nerēķināšanos ar savām iespējām. Bet atbildīgo kā nav, tā nav. Vēl vairāk - neviens pat neņemas tos meklēt, kur nu vēl prasīt kompensācijas par valstij nodarītiem zaudējumiem, tostarp pašu un visādu politkonsultantu saņemtā augstā atalgojuma veidā. Jo nu jau sazinkurās valdes atlaišana nav nekāds sods - tā ir amnestija. Sastrādājāt, - brīvi. Bet muldēšana par to, cik labs ir katrs nākamais solis, ir noziedzīga kaut vai tāpēc vien, ka gluži kā dūmu aizsegs aizklāj nepieciešamību izvērtēt notikušo pēc būtības, veikt sistēmas kapitālo, nevis kārtējo kosmētisko remontu.
Uzņēmējiem piedalīšanās iepirkumu konkursā, un jo īpaši tāda mēroga kā šajā gadījumā, nav gluži tas pats, kas pieteikties brīvprātīgajos, paceļot roku, pasperot soli uz priekšu vai nosūtot lakonisku e-pastu ar savu «piekrītu» un kontaktinformāciju. Ir jāveic situācijas izpēte, jāgatavo pamatīgi aprēķini, jāapliecina gatavība nodrošināt preci vai pakalpojumu konkrēti noteiktajā laikā un visaugstākajā kvalitātē, vienlaikus rēķinoties ar konkurenci.
Šāda līmeņa iepirkumiem seko līdzi arī citi uzņēmēji - potenciālie investori. Ja redz, ka viss kārtībā, jūtas drošāk, attiecīgajā valstī ieguldot arī savu naudu. Bet, ja no valsts puses redzama tāda intrigām pilna nepastāvība kā vilcienu iepirkuma sāgā, tas ir skaidrs signāls - ar šiem te ielaisties darījumos ir riskanti. Vienubrīd aicina, bet jau pēc brīža var dzīt prom. Nav brīnums, ka nekādu milzu investīciju pieplūdumu Latvija šobrīd nepiedzīvo, pat neskatoties uz vēl pirms gada aktīvi reklamētā brīnumlīdzekļa eiro ieviešanu.
Mums sola, ka mēneša laikā būšot gatavs plāns izejai no kārtējā strupceļa. Ļoti gribētos cerēt, ka tas tiešām būs tik veiksmīgs. Taču atkal - ja kaut teorētiski ir saskatāma iespēja piecu gadu laikā sakrāto izsmelt viena mēneša laikā, jo aktuālāks kļūst jautājums: kurš un kad beidzot prasīs atbildību par visu to augsta līmeņa muļķošanos, kas no vilcienu iepircējiem redzēta līdz šim? Jeb tā arī vērtējama pozitīvi, Straujumas kundze?