Konkrēts piemērs. Nupat Latvijā atbraukušas pirmās pāris patvēruma meklētāju ģimenes, uzreiz arī nonākot mediju un sociālo tīklu lietotāju uzmanības centrā. Kas tie tādi, kā izskatās, no kurienes un kāpēc atbraukuši, vai uz palikšanu, vai būs lojāli, vai mācīsies valodu utt. u. tjpr. - jautājumi, kas jau nonākuši sabiedrības uzmanības dienas kārtībā. Nebūšu pārsteigts, ja tikšanos ar «pirmajām bezdelīgām» jau tuvākajās dienās savai publicitātei izmantos arī virkne mūsu politiķu. No vienas puses, labi - tas ir veids, kā pakāpeniski sarast ar domu, ka sabiedrība - ne jau līdz ar šo dažu atbraukšanu, bet kaut kad nākotnē - vairs nebūs tik viendabīga kā pagātnē.
No otras puses - saistībā ar notiekošo ir tomēr vairāki konceptuāli jautājumi, kas būtu publiski jāizdiskutē. Kā īsti ir - mēs gribam dzīvot tik labi, lai pie mums brauktu bez lūgšanās un pierunāšanas, vai tieši otrādi - lai pašu ļaudis būtu lūdzami, lai neaizbrauc? Protams, populārākā atbilde būtu, ka gribam dzīvot labi, bet lai pie mums neviens nebrauc. Nu, vismaz ne vairāk, kā esam solījušies uzņemt, un tikai no kara mūkošie, nevis tie, kas, gluži kā mūsu zemi pametušie tautieši, tiecas dzīvot tur, kur augstāks dzīves līmenis. Droši vien, ka to var panākt, taču tam ir viens būtisks priekšnoteikums - tad mūsu aktīvākajiem politiķiem nevis jārīko histērijas pret iebraucējiem, bet gan aktīvāk jādarbojas starptautiskās politikas arēnā, nākot klajā ar efektīvām iniciatīvām, kā nodrošināt mieru un straujāku dzīves līmeņa kāpumu valstīs, no kurienes cilvēki mūk uz Eiropu. Otra tēma ir saistīta ar mūsu pašapziņu.
Gribam justies brīvi starp citiem tikpat brīviem vai kompleksaini starp citiem kompleksainajiem? Proti, vai ar to histēriskumu, kas līdz šim kultivēts, diskutējot par iespējamo bēgļu uzņemšanu, neesam pārlieku aizrāvušies ar savas pašapziņas graušanu? Un ko tas dod, ka paši sevi noskaņojam tā, ka vairs nejūtamies droši savās mājās, ka iebraucējos (pat ne tajos, kas nu atbraukuši, bet vēl neatbraukušajos) saskatām vislielāko apdraudējumu savas nācijas nākotnei, attiecīgi viņus noskaņojot pret mums? Man šķiet, ka šajā brīdī Latvijā trūkst tādas politiskās rīcības, kādu savulaik nodemonstrēja Vaira Vīķe-Freiberga, no tribīnes skandinot mantru: esam stipri, vareni. Emocionālam līdzsvaram.