Meļņiks: Skolas - puritānisma saliņas?

Bija laba epizode no padomju filmas ''Sevišķas uzmanības zonā''. Desantnieku grupa iet pa purvu līdz padusēm, bet nosacītais pretinieks no purva malas sauc skaļrunī: - Padosieties, dabūsiet tēju un sausas drēbes! Skatītājam rodas jautājums - viņi izturēja, bet vai es tā varētu?

Paši krievi saka, ja PSRS filmu varoņi nebūtu tik plakātiski pareizi un butu drusku cilvēcīgāki, tā valsts varbūt pastāvētu ilgāk. No padomju laika var mācīties to, ka obligāti pareizais uzdzen alerģiju.

Kā pusaudžu ginekoloģe Auziņa vienā intervijā, piemēram, žēlojās: prasi tādam skuķim, kas atnācis uz apskati, vai viņa dzīvo dzimumdzīvi, un viņa stāsta, ka neko tādu, lai gan viss rāda, ka dzīvo, un intensīvi.

Vai jūsuprāt normāli un tikumīgi ir mēģināt mani saaģitēt, lai es izmaksāju vairāk bērnu pabalstu nepilngadīgajām, kas pilnīgas neinformētības dēļ tiek pie negribēta bērna?

Tāpat rastos jautājums, ko tieši gribas veicināt un kādā veidā? Ja nav konkrēti pateikts, tad tāds likums ir nevajadzīgs.

Kad brežņevveidīgos glabāja, tad arī bija sēras un parastās filmas nerādīja, tikai par kariem.

Neatceros filmas nosaukumu, kārtējā grāvējšausmene. Pieaugušais māca pusaudzim, kā apieties ar ieroci: - Nekad netēmē, ja negribi šaut, un nekad nešauj, ja negribi nošaut. Brīdinājumi gaisā ir nevajadzīgi. Krievu filmā puisīša un miliča saruna: - Parādiet, kā šauj? - Uz ko vajadzētu šaut? - Uz bandītiem. - Ja tu esi pārliecināts, ka viņi ir bandīti, tad dari tā (rāda). Ja būtu vairāk tādu filmu, būtu mazāk ziņu par apšaudēm skolas un citur. Obligātajam dienestam bija tāda priekšrocība, ka, divus gadus noskraidījies ar automātu, cilveks vairāk negribēja. Bija iespēja dienēt artilērijā vai tankistos, ja kādam ar strēlnieku ieročiem par maz. Bet tas bija pieaugušajiem. Ja pionieriem sarīkotu kārtīgu forsētu pārgājienu ar smagumiem (īpaši izturīgie varētu drusku paskriet gāzmaskās, atskrūvēt filtru vai noņemt masku stingri aizliegts) un pēc tam vēl negulētu nakti, romantika ātri vien izbeigtos.

Nē, protams, formāli Holivuda ražo filmas pieaugšajiem, bet bojevikus skatās arī pusaudži, tāpat kā Hariju Poteru - pieaugušie (un ne tikai kinokritiķi). Savukārt par padomju filmām: es, piemēram, atceros, katastrofu, kad Ufā laikam, vilciens pilns bērnu, saskrējās ar degvielas vedēju, izsludināja sēras, un TV parādīja filmu, kur bojā gājušo vienaudži šāva sliktos....

Un man ir jautājums: ar ko tipiskās padomju filmas par karu atšķiras no tā ko piedāvā Holivuda, kā arī neskaitāmās videospēles? Ar to, ka padomju filmā viss notiek augstāku mērķu vārdā? Bet audzinošais efekts tas pats: ja kas, tad aiziesim visus izmētāsim! Bet ko darīsim līdz tam, un ko darīsim pēc tam, vai nav vienalga? Jo, ikdiena ir garlaicīga. Un vienkārši strādāt, tas nav patriotiski!

Andrejs Dripe ''Kolonijas audzinātāja piezīmes'', daļa ''Zēni, pie ieročiem!'' ja kādam gribas pārlasīt. Filma saņēma kritiku par nenopietno pieeju tēmai, karš attēlots kā spēle, kur bērni ir viltīgāki un gudrāki par pieaugušajiem. citāts karš šādās filmās vairāk vai mazāk atgādina rotaļu, spēli, ārējiem efektiem bagātu, interesantu nodarbošanos. Kādēļ bērnos un pusaudžos radīt šādu maldīgu, nevienam nevajadzīgu atziņu par cilvēces lielāko traģēdiju un nelaimi? Manuprāt, kara filmās, jo īpaši tajās, kas domātas pusaudžiem, nevajadzētu parādīt ne slavas žilbinošo spožumu, nedz šausmināties par upuriem, bet vispirms psiholoģiski pamatoti atsegt, ka karš bija grūts, nepatīkams, bet mums uzspiests, tātad nepieciešams un vajadzīgs darbs. Tieši darbs, jo katrs bijušais cīnītājs pateiks, ka dažkārt desmit minūšu ilga, uzvaroša kauja gatavota mēnešiem ilgā darbā, kas prasījis visu fizisko, morālo un garīgo spēku sasprindzinājumu līdz baltkvēlei. Kinematogrāfisti savās filmās iecienījuši tieši šīs desmit žilbinošās minūtes, jo tās vieglāk parādīt, bet daudzo mēnešu ilgo frontes un aizmugures darbu, kurš ļauj rasties uzvaras minūtēm, parasti aizmirst, jo to attēlot daudz, daudz grūtāk. Tur vajadzīgs patiesi liels talants.

Lai gan varbūt tiešām: mēs no zvēriņiem atšķiramies ar to, ka spējam smieties....

Bet par grāmatām, "visnetikumīgākie", neatkarīgi no ēras, ir humors un satīra.

Atceros, kā nopriecājos, kad Andrejs Dripe, paziņoja, ka filma "Cielaviņas armija" esot perversa. Un ne tikai tā. Patriotisko filmu, kas slavināja mazus bērnus, kuri slaktēja baltgvardus, kulakus, nodevējus, bija pārpietiekami.

Savukārt Ādolfs Hitlers bija atturībnieks, nesmēķētājs un veģetārietis.