Krievija un Saūda Arābija tradicionāli ir atradušās pretējās nometnēs gan Tuvajos Austrumos (tajā skaitā Sīrijas pilsoņu karā), kur Rijāda ir tuvākā ASV sabiedrotā arābu pasaulē, gan naftas tirgos, kur abas šīs valstis konkurē cīņā par pasaulē lielāko naftas ieguvēju un eksportētāju statusu. Tāpat Saūda Arābija ir pasaules galvenais vahabītisma centrs, bet Krievijā šis islāma novirziens ne bez iemesla asociējas ar terorismu.
Abām valstīm, protams, ir arī kopīgas intereses, un tās sadarbojas, cenšoties pavērst naftas cenu dinamiku sev vēlamajā virzienā, tomēr tas nav pietiekams iemesls, lai Saūda Arābijas monarhs dotos uz Maskavu. Vizītes galvenais iemesls bija fakts, kas nopietni satrauc arī rietumu politiķus – ka Krievija dažu gadu laikā ir spējusi ievērojami palielināt savu ietekmi Tuvajos Austrumos. Maskavai ir izdevies ne tikai nosvērt pilsoņu kara Sīrijā svaru kausus par labu Bašāra el Asada režīmam, bet arī izveidot tai vairāk vai mazāk vēlamās attiecības ar trim no kopumā četriem islāma pasaules un vienlaikus Tuvo Austrumu nozīmīgākajiem spēlētājiem – Irānu, Ēģipti un Turciju. Protams, nekādas draudzības vai savstarpējās uzticības šajās attiecībās visbiežāk nav un jāšaubās, ka tādas jebkad arī parādīsies, tomēr tam šajā gadījumā nav būtiskas nozīmes, jo galvenā loma ir atvēlēta pragmatismam un reālpolitikai.
Līdz ar karaļa braucienu uz Maskavu šo valstu sarakstam, lai ar virkni atrunu, taču ir pievienojusies arī Saūda Arābija. Monarhijas amatpersonas, kuras gandrīz vienmēr ir arī karaļa tuvāki un tālāki radinieki, pat īpaši neslēpj, ka ir vīlušās sadarbībā ar rietumiem un it īpaši ar ASV, kamdēļ «katram gadījumam» uzlabo attiecības ar Krieviju. Attiecību uzlabošana šajā gadījumā ir plānota Persijas līča valstīm ierastajā veidā – par naftas dolāriem pērkot Krievijas preces (runa ir par labību, atomelektrostacijām un arī ieročiem), kā arī investējot naftas dolārus Krievijas ekonomikā.
Protams, nav izslēgta iespēja, ka tas ir tikai demonstratīvs solis ar mērķi panākt kādas monarhijai vēlamas dividendes no rietumvalstīm, piemēram, atbalstu konfliktā ar Kataru vai intervencei Jemenā, tomēr daudz ticamāk šķiet, ka Saūda Arābijas pavēršanās Krievijas (un jāpiebilst, ka arī Ķīnas) virzienā ir labi pārdomāts solis un ilgtermiņa izvēle. Ne velti uz Krieviju jau vairāku gadu garumā brauca aizvien augstāka un augstāka ranga delegācijas no Saūda Arābijas, un karaļa vizīte ir šo braucienu loģisks noslēgums, ar mērķi pacelt sadarbību jau augstākā līmenī. Bet, ja reiz tā, tad tas ir vairāk nekā nopietns trauksmes signāls rietumiem un viela pārdomām par to, kas Tuvo Austrumu reģionā nav kārtībā ar rietumu kopumā un ASV atsevišķi taktiku un stratēģiju un ko tajās vajadzētu mainīt, kamēr vēl ir iespējams to izdarīt.
Nez vai
zvirbulēns