Par jaunu Lekornī sakomplektēto valdību (piekto pēdējo divu gadu laikā) dēvēt gan bija iespējams tikai nosacīti. 13 no 18 tās ministriem bija strādājuši vēl iepriekšējās, Fransuā Beirū valdības sastāvā, un arī programmatiski Lekornī neko jaunu nepiedāvāja. Attiecīgi arī cerību panākt valdības piedāvātā budžeta (kura dēļ krita Beirū valdība) apstiprināšanu parlamentā viņam nebija, un atliek vienīgi minēt, kamdēļ nu jau bijušais premjers vispār uzsāka šo bezcerīgo mēģinājumu.
Galvenais rezultāts savukārt ir nebeidzamās iekšpolitiskās krīzes tālāka padziļināšanās. Nacionālā asambleja (parlamenta apakšpalāta) ir sašķelta un vienoties nespējīga, iedzīvotāju atbalsts prezidentam Emanuelam Makronam ir labi ja 16%, bet pāri visam kā lavīna klājas augošas valsts ekonomikas problēmas.
Tostarp budžeta deficīts ir 5,4% no IKP Eiropas Savienībā oficiāli atļauto 3% vietā, bet valsts parāds – ap 115% no IKP 60% vietā, un parāda apkalpošanas izmaksas jau 2026. gadā sasniegs 75 miljardus eiro. Valdību centieni samazināt tēriņus tikmēr sastopas ar partiju pretestību (tajā skaitā atklāti politiski motivētu), un ir iestājies sava veida apburtais loks.
Šobrīd savukārt pastāv trīs galvenie turpmākie notikumu attīstības scenāriji. Makrons var mēģināt atkal un atkal nozīmēt jaunus premjerministrus, var izsludināt Nacionālās asamblejas kārtējās ārkārtas vēlēšanās vai arī atkāpties no amata pirms termiņa beigām (vai arī viņam var tikt izteikta neuzticība, kas ir gana sarežģīti, taču teorētiski iespējami). Praksē tikmēr ir skaidrs, ka neviens no šiem scenārijiem pie būtiskām izmaiņām situācijā novest nav spējīgs, jo valdības turpinās krist, parlaments paliks sašķelts un pat Makrona atkāpšanās (spert šādu soli prezidents kategoriski atsakās) šajā ziņā neko nemainīs.
Būtībā Francijas Piektā republika šobrīd lielā mērā atrodas apmēram turpat, kur bija nonākusi tās priekštece Ceturtā republika (kura gan papildus piedzīvoja vēl arī Alžīrijas krīzi). Tomēr, ja 1958. gadā situāciju izglāba spēcīgs nacionālais līderis ģenerālis Šarls de Golls, tad tagad neviens pretendents uz šādu statusu nav saskatāms. Tāpat Francijas problēmas – kā politiskās, tā ekonomiskās – tagad vairāk nav tikai Francijas, bet gan visas apvienotās Eiropas problēmas, kas nevar neradīt satraukumu.