Bija reiz ministre, kurai nācās atkāpties par valsts naudu pirktas zemeņu tortes dēļ. Nupat maijā publiskojāt ziņojumus, kuros fiksēti daudz nopietnāki pārkāpumi, bet amatpersonu reakcija tāda, it kā jūs piekasītos svētajiem. Iestājusies visatļautība?
Es atbildēšu uz jūsu jautājumu, bet vispirms raksturošu, kāda ir Valsts kontroles kompetence, jo arī sabiedrībā ir daudz neskaidrību un pārpratumu par mūsu iestādi. Likums nosaka, ka Valsts kontrole ir nevis tiesībsargājoša institūcija, bet audita iestāde. Mūsu uzdevums ir pārbaudīt, vai darījumi veikti atbilstoši normatīvajiem aktiem, vai tie ir efektīvi, lietderīgi un ekonomiski. Kad konstatējam tādus likumu normu pārkāpumus, par ko paredzēti sodi, mums jāinformē policija, prokuratūra un attiecīgās revidējamās vienības augstākstāvošā institūcija. Savukārt viņu atbildība ir izvērtēt, vai un kādu sodu piemērot.
Cik lielā mērā jūsu ieteikumi tiek ņemti vērā?
Aptuveni 80% mūsu ieteikumu tiek ieviesti, un šis rādītājs skaitās ļoti labs. Cita lieta, ka diemžēl atbildīgajām personām ir divējāda seja - tad, kad saskaņojam revīzijas ziņojumus, kur jau iekļauti visi ieteikumi...
...viņi jau sen pirms publicēšanas zina, kādas problēmas jānovērš? Un publiski tikai tēlo, ka nu tik pētīs un vērtēs?
Viņi zina. Turklāt saskaņo visas darbības, ko veiks, lai šos pārkāpumus novērstu. Protams, ir diezgan nožēlojami klausīties, kā šīs pašas amatpersonas televīzijā vai radio vēsta: nē, mēs nepiekrītam nekādam Valsts kontroles konstatējumam vai secinājumam! Tad, protams, ir loģisks jautājums - ko tad jūs esat apsolījuši, ka ieviesīsiet, ja jums viss kārtībā? Acīmredzot mēs vēl esam jauna demokrātijas valsts, un diemžēl morāles normas ne visiem un vienmēr iesakņojušās.
Katrā ziņā neesam palikuši pie tās līnijas - mēs nodevām ziņojumu, mums ir vienalga. Nē, nav vienalga. Pilnīgi noteikti.
Bet ir arī labie piemēri. Aizsardzības nozarē, kad sākām revīzijas pirms kādiem četriem gadiem, redzējām, ka nav izstrādāta grāmatvedības politika, bija ļoti nozīmīgi pārkāpumi uzskaitē. Tagad grāmatvedības uzskaite sakārtota. Varētu teikt - kas tur liels, bet atcerēsimies, ka pirmais solis ir uzskaitīt, saprast, kas valstij vai pašvaldībai pieder. Jo tas, kas nav uzskaitīts, var arī tā viegli aiziet... Nākamais solis ir likumība, un vēl tālāk - lietderība un efektivitāte. Aizsardzības ministrijā, respektējot mūsu ieteikumus, kas vērsti uz efektīvāku, ekonomiskāku līdzekļu izmantošanu, panākts būtisks efekts. Piemēram, ieteikumi, kas bija saistīti ar militārpersonu apmācību, devuši, un to atzīst pati ministrija, ikgadēju ietaupījumu 1,3 miljonu eiro apmērā.
Valsts iestādēm, īpaši kontrolējošajām, bieži pārmet, ka tās darbojas kādu politisko spēku interesēs. Kā ar spēju būt politiski neitrāliem?
Es varu absolūti godprātīgi teikt: neviens, vismaz tajā periodā, kopš esmu valsts kontroliere, nav mēģinājis mani nekādā veidā ietekmēt veikt revīziju vienā vai otrā pašvaldībā vai ministrijā. Mums ir izstrādāti kritēriji, kā mēs vērtējam riska jomas, nav nekādas intereses veikt revīzijas kādas konkrētas partijas dārziņā. Jebkādas aizdomas, kas šajā jomā izskan, ir diezgan smieklīgas, jo, piemēram, kad tiku ievēlēta, tika norādīts, ka man varētu būt naida pilnas attiecības ar Vienotību, bet, kad veicām pārbaudes Rīgas brīvostā, tad tika sacīts, ka es darbojos tieši Vienotības uzdevumā. Mums ir konkrēts darbs, un mēs to darām neatkarīgi no tā, kuras partijas pārziņā ir attiecīgā joma.
Kas ir tās tipiskākās "slimības", ko atklājat?
Vēlme strādāt uz procesu, nevis rezultātu, dārgi izmaksājošu lēmumu nepārdomāšana pirms to pieņemšanas. No ikdienas lietām - izmantot darba transportu privātajām vajadzībām, doties visdažādākajos komandējumos, kur grūti izsekot, cik tas bijis saistīts ar darba vajadzībām, vēl jo labāk, ja tas notiek siltajās zemēs. Reprezentācijas un citu pasākumu rīkošana bez skaidras izpratnes, kāpēc tas vajadzīgs.
Kuras jomas patlaban prioritāri pārbaudāt?
Viena no mūsu šībrīža prioritātēm ir pašvaldības. Ministrijas zina, ka Valsts kontrole katru gadu pie tām ieradīsies. Līdz ar to mūsu preventīvā funkcija ir nostrādājusi, un ministrijas un to iestādes ir sakārtotākas. Savukārt pašvaldības ilgu laiku dzīvojušas tikai ar zvērinātu revidentu pārbaudēm, kur pārsvarā vērtēti tikai uzskaites jautājumi.
Vai pareizi klasificēts, iegrāmatots?
Jā. Esam sapratuši, ka revīzijas pašvaldībās mums noteikti jāveic paplašinātā apjomā. Un to mēs arī darīsim. Izvirzot mērķi, ka reizi trijos gados būsim katrā pašvaldībā neatkarīgi no politiskās piederības, lieluma vai mazuma. Jau 2014. gadā apmeklēsim veselu virkni pašvaldību, kur skatīsimies sociālos jautājumus, atsevišķā revīzijā pētīsim izdevumus, ko pašvaldības tērē sporta, kultūras un atpūtas pasākumiem.
Tomēr daudzi pārkāpumi, piemēram, pašvaldībās, tā arī paliek sabiedrības nemanīti, jo interesē tikai lokāli.
Viens risinājums, ko jau esam sākuši īstenot, - mēs dodamies uz konkrētām pašvaldībām tikties ar iedzīvotājiem. Stāstām, ko konkrētajās revīzijās esam konstatējuši. Tāda tikšanās mums bija Daugavpilī un Jelgavā. Tas uzliek pilnīgi citu atbildības pakāpi pašvaldību vadītājiem.
Un pašvaldībā sākas linča tiesas?
Ne gluži linča tiesa, bet katrā ziņā pašvaldību vadītājiem nav viegli. Otrs - pēc tam kad būs iestājies termiņš, kad pašvaldībai jāziņo par ieteikumu ieviešanu, arī tad varēsim doties uz konkrēto pašvaldību, izstāstīt iedzīvotājiem, ko mums ir ziņojusi konkrētās pašvaldības vadība, un izrunāt, vai tiešām ieteikumi realitātē ieviesti.
Pašvaldības uzskata, ka jums nav mandāta vērtēt to izdevumu lietderību un darbības efektivitāti.
Valsts kontrolei tāds mandāts ir pilnīgi noteikti, un tas ir noteikts likumā. Pašvaldību iedzīvotājiem ir visas tiesības zināt, kur tērēta viņu nauda, un pašiem vērtēt, vai amatpersonu brauciens uz Turciju vai vēl kur ir nesis neizsakāmu labumu vietējiem iedzīvotājiem.
Pilnīgi noteikti kāds gribētu, lai mēs nepārbaudām neko. Jo pēc tām revīzijām, kas bijušas gan Ķekavas, gan Jelgavas pašvaldībā un citur, rezultāti ir pietiekami šokējoši.
Piemēram, Jelgavas poliklīnika. Es pati biju klāt un atceros to neizpratni institūcijas vadītājas acīs, kurai likās, ka tas taču ir tikai normāli, ka var, piemēram, par kapitālsabiedrības līdzekļiem divreiz gadā nopirkt lepna zīmola kostīmu. Kas pats apbrīnojamākais - viņu nevar pārliecināt, ka tas nav pareizi. Tā nav privātā nauda, tā ir Jelgavas iedzīvotāju nauda. Kostīmiņi jāpērk par saviem privātajiem līdzekļiem, un darba mašīnas paredzētas tikai darba braucieniem. Jelgavas dome kā kapitāldaļu turētāja ir uzlikusi sodu vadītājai, taču drīzāk jādomā, vai tiešām šādai personai jāvada pašvaldības kapitālsabiedrība.
Vēl viens piemērs, kam sekosim līdzi, ir Rīgas brīvosta. Katrā ziņā tā ir un būs mūsu redzeslokā, kamēr mūsu konstatētie pārkāpumi nebūs novērsti. Revīzija beidzās 2013. gadā, pašlaik joprojām palikuši neieviesti seši ieteikumi. Mani visvairāk apbēdina, ka Rīgas brīvostai ir tāda sajūta, ka tā stāv pāri ne tikai Valsts kontroles ieteikumiem, bet arī Pasaules Bankas pētījumiem, Augstākās tiesas Senāta lēmumiem, Konkurences padomes viedoklim. Tātad ir institūcija, kurai liekas, ka tā stāv pāri visam. Brīvostā ir ļoti daudz iespēju gan samazināt izmaksas, gan kāpināt efektivitāti. Piemēram, bija ierosinājumi, ka jānosaka konkrēti sasniedzamie rādītāji valdei, pārvaldniekam. Kas notiek tagad? Tiek nodibināta darba grupa, lai pētītu Pasaules Bankas sniegto ieteikumu ieviešanas iespējas. Mēs, protams, neliekamies mierā un sekojam līdzi, ko tad šī darba grupa dara. Diemžēl jāsaka, līdz šai dienai notiek tikai process, rezultāta nav.
Vai nevajag kādas izmaiņas likumdošanā, lai tādu ignoranci nepieļautu?
Mēs rosinājām šo jautājumu skatīt Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijā. Tikāmies ar satiksmes ministru Anriju Matīsu. Sarunā sešu cilvēku klātbūtnē viņš mums apsolīja ierasties Saeimas komisijā un virzīt priekšlikumus par efektīvāku pārvaldes modeli. Diemžēl ministrs uz šo sēdi neieradās. Patiesībā nožēlojami.
Cik efektīvi no izmaksu viedokļa strādā Saeima?
Saeimu mēs nekontrolējam. Likums paredz tikai zvērinātu revidentu atzinumu par Saeimas budžetu. Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijai pašai ir tiesības veikt atsevišķas lietderības pārbaudes. Atsevišķas pārbaudes tā arī veic.
Visus prasa kontrolēt, sevi ne?
Diskusija par to ir ļoti sena. Lai ko mainītu, jābūt pašu likumdevēju gribai.
Es pati pagājušajā gadā piedalījos konferencē, kurā bija pieaicināti arī partiju pārstāvji. Sarunās viņi it kā neiebilst, bet tad, kad tam jāaiziet līdz konkrētai rīcībai...
Man vienmēr ir licies, ka tādām institūcijām kā Saeima, arī Valsts kontrole ir primārā interese pašām parādīt sabiedrībai, ka darbojamies efektīvi un lietderīgi.
Kas tādā gadījumā pārbauda Valsts kontroli?
Likums prasa tikai zvērināta revidenta atzinumu, bet, lai nebūtu vietas nekādām spekulācijām, plānojam šī gada nogalē, nākamā gada sākumā pieaicināt citas augstākās revīzijas iestādes veikt tā dēvēto savstarpējo pārbaudi. Dānijas, Nīderlandes, Polijas un Slovākijas augstāko revīzijas iestāžu pārstāvji brauks pārbaudīt, kā strādā Latvijas Valsts kontrole. Iespējams, pārbaudēs piedalīsies arī Eiropas Revīzijas palāta. Pierādīsim, ka Valsts kontrole pati spēj strādāt efektīvi, turklāt mūs būs pārbaudījuši objektīvi un neatkarīgi citu valstu pārstāvji. Mums tas ir pašcieņas jautājums.
Pilnu interviju lasiet pirmdienas, 16.jūnija, laikraksta Diena 4.-5.lpp.!