Ar striktu derīguma termiņu vai norādi "labāk pirms"

Pārtikas pārmērīga nonākšana atkritumos ir viena no Eiropas un vispār bagāto valstu problēmām. Ir kādi risinājumi arī cīņai pret šo parādību?

Runājot par liela daudzuma pārtikas produktu nonākšanu atkritumos, jāsaka, ka tas ir jautājums, kurš adresējams ne tikai industrijai, šeit ir jāskatās uz visu gandrīz jebkura pārtikas produkta ceļu kopumā – sākot no lauksaimniekiem un beidzot ar patērētājiem. Pārtikas zudumi rodas visa šī ceļa laikā, un gan lauksaimniekiem, gan ražotājiem ir iespējas šādus zudumus samazināt, tostarp arī ar jau pieminētās aprites ekonomikas principu palīdzību. Šīs iespējas arī visu laiku tiek meklētas, un FoodDrinkEurope aktīvi cenšas veicināt iniciatīvu šajā virzienā.

Savukārt attiecībā uz patērētājiem, kuri izmet atkritumos lielus apjomus lietošanai uzturā derīgu pārtikas produktu, vienīgais, ko mēs varam darīt un arī darām, taču, iespējams, ne gluži pietiekamā mērā, ir viņu izglītošana, it īpaši par atšķirībām starp derīguma termiņu un norādi uz iepakojuma "labāks pirms" (best before), to, ka pārtikas produkti ir droši lietojami uzturā arī pēc tam, kad ir pagājis "labāks pirms" datums. Jāatzīst, ka ir liels skaits tādu produktu, kuriem ir ļoti ilgs reālais uzglabāšanas termiņš, bet nacionālajās likumdošanās pastāv kādas nianses, kuru dēļ ražotājiem vienkārši nākas noteikt šiem produktiem, tādiem kā kafija, makaroni vai rīsi, derīguma beigu termiņus, pēc kuru apritēšanas tie arī ir pilnībā lietojami uzturā. Kopumā pārtikas produktu ceļš ir garš, ar daudzām niansēm, un katram no tā dalībniekiem ir jāuzņemas sava daļa atbildības par pārtikas atkritumu rašanos un jāmeklē risinājumi šai problēmai.

Vēl viens jautājums, kas izraisījis gana daudz kaislību, ir par iespējamām viena un tā paša zīmola produktu satura atšķirībām Rietumeiropas un Austrumeiropas valstu tirgos. Vai tiešām ir tā, ka Austrumeiropā tiek pārdoti zemākas kvalitātes produkti?

Par šo tēmu tiešām ir bijis daudz diskusiju, un tās arī vēl nav beigušās, tāpat tā ir raisījusi daudz emociju, tomēr es šeit gribētu pateikt, ka, raugoties no industrijas viedokļa, prakse, kad viena un tā paša zīmola produktam dažādās valstīs ir atšķirīgas sastāvdaļas, nav nekas neparasts. Šāda pieeja var tikt, bet var arī netikt izmantota atkarībā no patērētāju vēlmēm, nacionālās likumdošanas īpatnībām un vēl virknes citu faktoru. Piemēram, ir gadījumi, kad ļoti lieliem uzņēmumiem nākas īpaši pielāgot kāda plaši zināma produkta saturu konkrētam tirgum, jo nacionālā likumdošana aizliedz kādas sastāvdaļas izmantošanu, attiecībā uz kuru citās valstīs nekādu liegumu nav.