Atjaunojamie energoresursi būs izdevīgāki

Lai gan jaunās Saeimas veidotas valdības mums vēl nav, ministrijas turpina darbu. Pie kādiem jautājumiem strādā Ekonomikas ministrija?

Jā, lai gan ir pagaidu Ministru kabinets, kas politiskus lēmumus izvairās pieņemt, tomēr administratīvie, ikdienas pārvaldības jautājumi tiek risināti. Arī mūsu darbs nav apstājies. Piemēram, pirms svētkiem iesniedzām Ministru kabinetā ilgtermiņa plāna projektu par to, kā enerģētikas sektors attīstīsies laika posmā no 2021. līdz 2030. gadam. Tas arī tika apstiprināts. Šis ir plāna projekts, kas jāiesniedz Eiropas Komisijā (EK) saskaņošanai, lai tad šī gada laikā darbu pie šī dokumenta pabeigtu un valdība varētu pieņemt gala lēmumu, kā enerģētikas sektors attīstīsies.

Ko paredzat, kāda ir vīzija par attīstību šajā jomā?

Eksperti ir izmodelējuši, kādā veidā enerģētikas sektors ilgtermiņā varētu izskatīties. Tas balstīts uz vairākiem mērķiem, kas mums jāizpilda enerģētikas sektorā un vispār tautsaimniecībā kopumā. Te runa gan par emisijām – cik daudz mēs tautsaimniecībā kopumā radām CO2 izmešu (tas attiecas ne tikai uz enerģētiku, bet arī uz lauksaimniecību, transportu u. tml.), gan energoefektivitāti un to, kāda ilgtermiņā būs energobilance Latvijā no resursu patēriņa viedokļa. Redzam, ka Latvijā ilgtermiņā emisijas samazināsies.

Kas tā liek domāt?

Gan lētāka kļūs dažādu atjaunojamo energoresursu izmantošana, gan diemžēl iespaids būs arī no demogrāfijas – prognozes uz 2030. gadu nav pārāk rožainas. Runājot par emisijām, kas nepiedalās emisiju tirdzniecības sistēmā jeb tā dēvētajām ne-ETS emisijām, šajā ziņā nekādi fundamentāli lieli pasākumi nav nepieciešami, lai mērķi 6% 2030. gadā sasniegtu. Savukārt atjaunojamajos energoresursos un energoefektivitātē, kur ir samērā augsti mērķi, būs jāveic virkne pasākumu nākamajā desmitgadē.

Šajā ziņā, cik noprotams, liels haoss visu laiku ir bijis. Vispirms bija milzīgs atbalsts atjaunojamo energoresursu izmantošanai, tad tā totāls noliegums.

Atbalsts ir bijis milzīgs, tieši tā, bet kopīgajā bildē, enerģētikas politikā tā ir cīņa par resursiem gan no to puses, kuri ieved kādus fosilos resursus, tiem, kuri uz vietas kaut ko ražo, un tiem, kuri patērē enerģiju. Kopējais enerģētikas sektora īpatsvars tautsaimniecībā ir ļoti liels, līdz ar to tās cīņas ir lielas un skaļas, kā mēs to arī redzam. Šāda diskusija droši vien šajā gadā turpināsies, tomēr jāatzīst, ka Latvija arī bez īpašiem pasākumiem nākamajā desmitgadē varētu sasniegt samērā augstus atjaunojamo energoresursu mērķus, galvenokārt uz tā rēķina, ka centralizētajā siltumapgādē palielināsies atjaunojamo energoresursu izmantošana, kur mums pašlaik ir ap 30%, bet ap 2030. gadu tiek prognozēts, ka būtu ap 60%.

Jo būs izdevīgāk?

Jā, galvenokārt tāpēc, ka būs izdevīgāk izmantot biomasu, citus vietējos resursus nekā importēt dabasgāzi. Arī elektroenerģijas ražošanā – tagad ap 50% elektroenerģijas saražojam no atjaunojamajiem energoresursiem, uz 2030. gadu tas prognozējas ap 60% bez jebkādām obligātā iepirkuma komponentēm vai tiešiem lietotāju maksājumiem.Tehnoloģijas jau ir attīstījušās tiktāl, ka tās kļūst komerciālas un mums nākotnē vairs nebūs nepieciešamības pēc papildu tieša atbalsta dažāda veida atjaunojamo energoresursu elektrostacijām, ja vien to īpaši neizdomāsim darīt.

Kāpēc gan tas būtu jādara?

Diskusija enerģētikas speciālistu vidū ir par to, vai vajag atbalstīt koģenerāciju. Bet zinām, ka biomasas koģenerācija ir dārgs process, pašlaik par to maksājam un redzam, ka sabiedrībā kopumā tas netiek akceptēts.

Uzņēmēju interese investēt šajā jomā arī bez valsts atbalsta ir manāma?

Ir manāma. Mēs redzam, ka publiskajā telpā pašlaik notiek debates par Dobeles/Tukuma parku, es domāju, ka tādu debašu skaits tuvākajā laikā arvien palielināsies, jo investīciju izmaksas, teiksim, uzstādīt vēja turbīnas vai saules paneļus ievērojami krīt ar katru gadu un tajā pašā laikā mūsu reģionā elektroenerģijas vairumtirgus cenas pakāpeniski pieaug. Vēja turbīnas jau kļūst komerciālas, sevišķi tās, kuras būvētas uz sauszemes, liela apjoma saules paneļiem vēl kāds laiks nepieciešams, kamēr tie kļūs komerciāli izdevīgi bez jebkāda atbalsta.