Jāturpina uzlabot Latvijas aizsardzības spējas

Kā jūs pats raksturotu savu nodarbošanos?

Es nodarbojos ar militārās stratēģijas pētījumiem akadēmiskajā vidē Nīderlandē Leidenes Universitātē. Pirms dažiem gadiem man bija iespēja rakstīt tieši par Baltijas valstu aizsardzību, šā pētījuma rezultātā tapa grāmata [Oxford University Press, 2018] Rietumu austrumi. Mūsdienu Baltijas aizsardzība no stratēģiskā viedokļa, kur apkopota reģiona stratēģiskā līdzsvara analīze. Pagājušajā gadā tā tika iztulkota latviski [Jumava, 2019]. Tāpat publicējos akadēmiskajos un profesionālajos militārajos izdevumos, esmu saistīts ar ASV domnīcu Foreign Policy Research Institute, piesūtu publikācijas Baltic Bulletin (Baltijas biļetenam) par Baltijas valstu, tajā skaitā, protams, Latvijas, aizsardzību, Baltijas valstu un Krievijas attiecībām. Publicējos arī vēl vairākos citos specializētajos izdevumos.

Latvijas vieta nosacītajā Eiropas un pasaules drošības kartē. Kādu jūs to redzat?

Šeit būtu vēlams sākt ar tādu šaurāku skatījumu par aizsardzību, pēc tam pārejot pie plašāka redzējuma. Manuprāt, Latvijai šobrīd nav būtisku drošības apdraudējumu tādā ziņā, ka Krievija (es domāju, ka mums nav šaubu, ka tieši Krieviju mēs uzskatām par galveno potenciālo Latvijas drošības apdraudējumu) negrasās īstenot kādus aktīvus soļus. Kopējā situācija nav tāda, lai Krievija grasītos ko darīt Baltijas virzienā militārajā ziņā. Es ar to domāju atklātu uzbrukumu vai tā dēvētos zaļos cilvēciņus. Starptautiskā stāvokļa dēļ šādas rīcības, manuprāt, nav iespējamas. Ir jāņem vērā arī fakts, ka Krievijas ekonomiskās intereses Baltijas valstīs kļūst aizvien mazākas, un nav nekādas ekonomiskas motivācijas īstenot šādu operāciju.

Tiesa, šeit pastāv būtisks "bet" – tas viss var ļoti ātri mainīties. Uzskatāms piemērs šeit ir situācija Krimā. Vēl dienu pirms Krievija uzbruka Krimai, nekas neliecināja, ka viņi grasītos to darīt, un mēs vienkārši nezinājām, ka tas notiks. Varbūt pat arī pati Krievija nezināja, ka notiks šāds iebrukums, lai gan es nešaubos, ka iebrukuma plāni kā viens no variantiem tur ir pastāvējuši vienmēr. Attiecīgi tas nozīmē, ka arī mēs nedrīkstam zaudēt modrību, mums ir jāturpina uzlabot Latvijas aizsardzības spējas un potenciālu, tostarp ir jācenšas panākt, lai Latvijā tiek dislocēts Amerikas Savienoto Valstu karaspēks pēc daļas amerikāņu karavīru izvešanas no Vācijas.

Kopumā es uzskatu, ka Krievija neizvērsīs nekādu atklātu agresiju Baltijas virzienā, kamēr pastāv NATO. Agresija varbūt var kļūt iespējama gadījumā, ja NATO nonāk lielā politiskā krīzē, daudzkārt lielākā nekā patlabanējās pretrunas alianses iekšienē.

Vai nevar izveidoties situācija, ka Krievijā par pieaugošu apdraudējumu uzskata Ziemeļatlantijas alianses valstu karavīru skaita pieaugumu Baltijas valstīs? Vai tas nevar pastimulēt Maskavu uz kādiem agresīviem atbildes soļiem?

Var, protams. Cits jautājums gan ir, vai viņi tiešām domā vai tikai izliekas un izmanto šo situāciju savā propagandā. Pat ja šeit, Latvijā, tiks dislocēti kādi amerikāņu karavīri, varbūt bataljons vai brigāde pa visām trim Baltijas valstīm, tas nav daudz, un tie nav spēki, kas varētu radīt kādu apdraudējumu Krievijai. Arī tie ārvalstu spēki, kas pašlaik ir dislocēti Baltijas valstīs, – kanādieši, vācieši – viņu reālās kaujas spējas ir stipri ierobežotas, šiem spēkiem nav artilērijas, pretgaisa spēku, prettanku spēku, visu to lietu, kas ir ļoti vajadzīgas reālas karadarbības apstākļos.

Krievijā, Pleskavā, tikmēr ir dislocēta gaisa desanta divīzija. Lai arī šīs divīzijas nosaukums liek domāt par kādiem izpletņlēcējiem, tas ir ne gluži tā. Gaisa desants faktiski ir tikai daļa no šīs divīzijas, kura sastāv arī no dažādām citām vienībām un ir reāls spēks, spējīgs īstenot visdažādākā veida militāros uzdevumus. Kaļiņingradas apgabalā savukārt atrodas trīs mehanizēto kājnieku brigādes, manuprāt, arī trīs vai pat vairāk artilērijas brigāžu,. Un, sākot ar šo gadu, tur tiek dislocēta vēl viena divīzija, kas nozīmē vēl vismaz divas kājnieku brigādes, kā arī vēl kādus papildu spēkus. Attiecīgi Krievijas militārais spēks šeit ir ievērojami lielāks nekā viss NATO karaspēks Baltijas valstīs.

Papildus tam ir jāņem vērā, ka neviens un nekad neiedomāsies uzbrukt Krievijai ar vienu brigādi, tas būtu pilnīgs absurds. Arī ar ievērojami lielākiem spēkiem neiedomāsies. Gan Krievijas stratēģiskā bruņojuma, gan spējas ļoti īsā laikā pārdislocēt vārda tiešā nozīmē armijas no viena valsts reģiona uz citu dēļ. Tā kā visas šīs runas par apdraudējumiem Krievijai Baltijas reģionā, manuprāt, ir uzspēlēta liekulība, kā arī kalpo propagandas mērķiem.

Vai sava veida paradokss neslēpjas tur, ka Rietumos ir plaši izplatīts viedoklis, ka Krievijas ekonomika ir vāja, militārie izdevumi samazinās utt., taču tajā pašā laikā Krievija tiek uzskatīta par aizvien pieaugošu militāro apdraudējumu?

Manuprāt, rietumvalstīs īsti nesaprot reālo situāciju. Ja mēs apgalvojam, ka Krievijas ekonomika ir apmēram Itālijas ekonomikas apmēros, tad rodas loģisks jautājums – kā Krievijai izdodas nodrošināt militāro potenciālu, par kādu Itālija nevar pat sapņot. Krievijai ir 800 tūkstoši karavīru, vairākas kara flotes, stratēģiskie un taktiskie kodolieroči, attīstīts militāri rūpnieciskais komplekss, kas nodrošina valsts bruņotajiem spēkiem faktiski visu nepieciešamo, vairāk tanku, nekā visu NATO valstu armijās kopā ņemot. Rodas jautājums – no kurienes tas viss?