Šonedēļ lielas diskusijas izraisīja ziņa, ka Latvijas Zinātnes padome piešķīrusi teju 17 miljonus eiro 56 dažādiem zinātniskajiem projektiem, katram vidēji iedalot pa 300 tūkstošiem eiro. Šo pētījumu dažkārt patiesi savdabīgās tēmas izraisīja gan sašutumu, gan ironiju, bet, no otras puses, skanēja arī viedokļi, ka no zinātnes neko nesaprotoši dīvāna eksperti kārtējo reizi jaucas tēmā, kurā nav kompetenti. Vēl pamanīju trešo viedokli, ka šādi tiek finansēta atsevišķu akadēmiskās vides cilvēku nodarbošanās ar zinātni zinātnes vārdā, kas jau esot labi pats par sevi. Jūs Saeimā vadāt Augstākās izglītības, zinātnes un cilvēkkapitāla komisiju. Ko domājat par šāda zinātnei atvēlēta finansējuma apguves lietderību?
Es nekādā ziņā negribu šo visu pārvērst par uzbrukumu konkrētiem pētniekiem. Ja viņi iesniedz pētījuma tēmu un to apstiprina, piešķir finansējumu, viņi, protams, ir laimīgi, jo – nu, kāpēc ne? Mēs galu galā varam arī pētīt, kādēļ vasarā nelīst lietus vai līst lietus. Pētniekiem ir tādas tiesības, viņiem ir akadēmiskā brīvība. Bet valsts pusē ir jābūt mehānismam, kā panākt, lai šiem no pētījumiem tiešām būtu kāds pienesums, lai tiktu ieviesti jauninājumi, attīstīti jauni zinātnes virzieni. Par to jau šeit ir stāsts.
Jūs gribat teikt: ja arī kādam šeit ir kas pārmetams, tad nevis zinātniekiem, kuri saņēma šo finansējumu, bet tiem naudas piešķīrējiem?
Jā, es uzskatu tā. Tāpēc arī mēs (Apvienotā saraksta Saeimas frakcija – red.) prasām Izglītības un zinātnes ministrijai atklāt ekspertus, tajā skaitā ārzemju ekspertus, kuri izvērtēja pieteiktās pētījumu tēmas, lai saprastu, vai nevajadzētu pamainīt Ministru kabineta 2017. gada 12. decembra noteikumus Nr. 725 Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu izvērtēšanas un finansējuma administrēšanas kārtība, saskaņā ar kuriem notiek finansējamo pētījumu atlase. Šiem noteikumiem nu jau ir astoņi gadi, tāpēc, iespējams, vajag kaut kādu citu, jaunu skatījumu.
Man gan skaidroja, ka pētījumu sasaistei ar tautsaimniecību jābūt citā finansējuma programmā, bet šajā programmā pētījumiem esot jābūt pilnīgai brīvībai. Teikšu tā: šeit es nevaru piekrist. Tādā gadījumā mēs aizejam uz tādu akadēmisko brīvību, ka sāksim pētīt sazin ko, kas varbūt būs interesanti grupiņai cilvēku, bet no kā valstij nebūs nekāda lietderīga labuma. Un es nerunāju tikai par tiem diviem pētījumiem, kas publiski izraisīja visvairāk jautājumu (runa ir
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 10. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00