Kukainīt
Vakar bija skaista, saulaina dzimtenes pavasara diena. Man bija sajūta, ka es ilgi te neesmu bijusi. Ka man Latvija kaut kā aizmirsusies. Ka man pat gribējies to aizmirst. Taksometrā šoferim es krieviski stāstīju, ka ar manu patriotismu kaut kas vairs nav kārtībā. Runāju un aizdomājos, ka varbūt dzimtenes mīlestība var beigties tāpat kā mīlestība pret tuvu cilvēku. Vispirms šausmīgi sāp, tad atkal sāp, tad sāp mazāk, tad vēl mazāk un pamazām beidzas. Taksists tā jocīgi skatījās.