Ir tādas dziesmas, kas galvu uz kādu brīdi pārvērš par vienas dziesmas radio. Pietiek tikai dzirdēt frāzi, pirmo takti, un jau zini – nebūs miera. Melodija un vārdi tevī dzīvos tik ilgi, līdz tur iemājos kaut kas cits vai iestāsies klusums. Var tikai pabrīnīties, kā kaut kas cita radīts var tā pārņemt.
Pretrunīgi vērtētā simtgades projekta Laika priekškars pie Nacionālā teātra autors Holgers Elers par kokiem un mākslu pilsētā, strīdiem ar opozicionāriem un to, kas Rīgā būtu jāmaina un jāsakārto.
Vienmēr jau žēl, ka tā tūre ir tik īsa, – nosaka Prāta vētras līderis Renārs Kaupers un piebilst, ka fotogrāfs Antons Korbeins viņu vērienu Skārda bungu tūres rīkošanā sauc par neprātu, jo normāli tādas skatuves konstrukcijas taisa simt koncertiem, nevis tikai dažiem. Bet Skārda bungu tūrē, kura pēc pirmajiem koncertiem Jelgavā jau tikusi nosaukta par labāko mūsu slavenākās grupas vēsturē, ir tikai pieci koncerti – pēdējais koncertšovs, saukts arī par Prāta vētras dziesmu svētkiem, notiks 17. augustā Mežaparka Lielajā estrādē. Prāta vētras mūziķiem tas būs viņu trešais Mežaparks.
Drausmīgs skats, bezpalīdzības sajūta – savus iespaidus, 1992. gadā ierodoties naktī vienā no ugunsgrēka vietām Slīterē, atceras Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts zoologs Vilnis Skuja. Slīteres rezervātā viņš sāka strādāt 1980. gadā, un kopš tā laika ir piedalījies vairāku meža un purva ugunsgrēku dzēšanā, ieskaitot minēto 1992. gada ugunsgrēku, kad izdega 3300 hektāru. Tas ir vismaz trīsreiz vairāk, nekā pašlaik deg Valdgales pagastā, bet Vilnis to komentē bez optimisma: vēl ir laiks… Kā arī atgādina, ka Slīteres ugunsgrēka seku un dabas atjaunošanās pētījumi palīdzējuši izgaisināt dažu labu mītu par to, kas būtu jādara mežos.
Augusta sākumā savu darbību atjaunos Āgenskalna tirgus. Brāļi Mārtiņš un Kārlis Dambergi, kuru uzņēmums Kalnciema iela uzvarēja konkursā par nomas tiesību iegūšanu tajā, vēlas stāstu par tirgu vēsturiskajā paviljonā turpināt pēc iespējas ātrāk, lai atgādinātu apkaimes un visas Rīgas iedzīvotājiem – šeit ir un atkal būs tirgus. Tiesa, vienlaikus tirgus nomas tiesības nozīmē arī pienākumu atjaunot vēsturisko paviljonu.
Dokumentālais kino kā dzīve pēc nāves jeb vecmeistaru atstātie tilti uz zudušu laiku un mūžīgiem jautājumiem. tā varētu raksturot dokumentālo filmu Laika tilti. Režisore Kristīne Briede (48) to kopā ar kolēģiem veidojusi no Baltijas valstu režijas lielmeistaru arhīvu materiāliem.
"Islamizāciju cenšas realizēt cilvēki, kas paši no islāma un Tuvo Austrumu kultūrvēstures mantojuma zina maz. Drīzāk tā ir stulbināšana. Un viss ir atkarīgs no pašas Eiropas pārvaldniekiem. Vienlaikus Eiropai draud sociāli ekonomiska un tehnoloģiju disfunkcijas noteikta katastrofa vēl daudz ātrāk nekā jebkas cits," norāda kultūrvēsturnieks Kaspars Kļaviņš, grāmatas Savienotie trauki autors, kurš ieniris Austrumu un Rietumu starpkultūru aisberga dziļumā un ieraudzījis tur islāmistu radikalizācijas iemeslus, depresijas reitingus un bēgļu problēmas risinājumu.
Kad pienāk svētku brīvdienas, arī Jāņi, man nav ne mazākās vēlēšanās atrasties burzmā, atzīstas diriģents Māris Sirmais. Viņš uzskata, ka Latvijas simtgade ir jāsvin, ir jāpriecājas, bet vislabākie Jāņi viņam aiz muguras, tāpat kā laiks, kad vēl bijām spiesti visā būt radoši un paši veidot svētkus, nevis tikai patērēt un baudīt.
Nevienas brīvas vietas pat teātra darbiniekiem – tādas ir pirmās ziņas par abu dusmīgo putnu Baloža un Sīļa tandēma, proti, dramaturga Jāņa Baloža un režisora Valtera Sīļa, jaunajai izrādei Mežainis veltīto publikas interesi. Sīlis, kura radošajā biogrāfijā ir tādas populāras izrādes kā Svina garša, Osedžas zeme, Visi mani prezidenti, Leģionāri, Būt nacionālistam, Veiksmes stāsts, tiek dēvēts arī par konsekventāko politiskā teātra kopēju Latvijā. Mežaiņa pamatā ir stāsts par pēdējo mežabrāli, 1995. gadā pēc 50 gadu slēpšanās no pagrīdes iznākušo Jāni Pīnupu. Vispirms izmēģināts Lietuvā Kauņas teātrī, tagad Pīnupa stāsts sākas Nacionālā teātra Jaunajā zālē.
Tas ļautu valstī labāk saimniekot, pamatojot sava jaunā pētījuma nepieciešamību, uzsver Jānis Turlajs. Viņš jau izpētījis, ar ko pamatojama nostalģija pēc ulmaņlaikiem kā zelta laikmeta, un nu ir apņēmības pilns apgāzt sūnām apaugušus mītus par valsts tautsaimniecību mūsdienās.
KNAB varēja arī nebūt – vienu no galvenajiem apsvērumiem kandidēšanai uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja amatu atklāj Jēkabs Straume. Uz 2002. gadā dibinātā biroja darbu sabiedrība lika lielas cerības, kamēr vienā brīdī attapās, ka korupcijas apkarošanas vietā biroja vadošie darbinieki galvenokārt apkaro cits citu. Kad 2016. gada rudenī bez rezultāta beidzās konkurss uz jauna KNAB vadītāja vietu, nebija īpaši tālu no iespējas, ka biroju var arī slēgt…
