Latvijas interneta tēvs

Amerikā dzimušais un augušais latvietis Pauls Keire (55) – mediķis, patologs ar pasaules vārdu, Vašingtonas Universitātes lektors, projekta Anatomy Next galvenais medicīniskais speciālists – pagājušā gadsimta 90. gados uz laiku pat pameta medicīnas studijas, lai kļūtu par vienu no "Latvijas interneta" pamatlicējiem.

Keirem bija mērķis, kuru vajadzēja īstenot "kaut vai asinis pa degunu", proti, 2005. gadā viņš bija viens no komandas, kas īstenoja pasaulē pirmo operāciju, kuras gaitā pacientam tika pārstādīts no viņa šūnām izaudzēts 20 centimetru liels artērijas posms. Šobrīd viņš ir galvenais medicīniskais speciālists projektā, kura ietvaros tiek izstrādātas mediķu mācību programmas, izmantojot virtuālo un augmentēto (papildināto) realitāti. Un tas atkal ir kas tāds, ko neviens līdz šim nav darījis. Ne tikai par to, kas dzen uz priekšu, bet arī latviskumu Amerikā, iespējamo atgriešanos Latvijā un citām lietām Pauls Keire stāstīt nav skubināms.

Jums tiek piedēvēts tāds tituls kā "Latvijas interneta tēvs". Cik lielā mērā tas atbilst patiesībai?

Jā, tā ir patiesība, bet tajā pašā laikā es nepiederu pie tiem, kuriem ir vēlēšanās paslavēt pašiem sevi, palielīties ar kādiem bijušajiem nopelniem. Latvijā tā ir visai pierasta lieta, bet es tomēr esmu audzis citādi. Man ir stingra pamācība no tēva: "Nezīmējies, strādā tur, kur vajag, netērējies, ar ko un kur nevajag, un skaties nākotnē." Manuprāt, tā vienkārši sakrita apstākļi, ka es deviņdesmito gadu sākumā izrādījos viens no diviem cilvēkiem, kas Latvijas Republikas vārdā parakstīja domēna ".lv" reģistrācijas dokumentus. Vajadzēja, un darīju. Otrs bija Uģis Bērziņš, tolaik Latvijas Universitāšu komunikācijas centra vadītājs. Tur bija maza, anonīma, bet kodolīga grupa, pārsvarā amerikāņi, igauņi un latvieši, kas neatlaidīgi un intensīvi strādāja pie šī mērķa realizēšanas – pieslēgt Latviju internetam. Un es biju viens no viņiem – katrs pildīja savu izdevumu, un rezultātā tika izveidota viena no ātrākajām sistēmām pasaulē.

Jebkurā gadījumā, jūs godinot, par Paulu tika nosaukts viens no diviem pirmajiem tā īsteni jaudīgajiem (tā laika izpratnē, protams) datoru rūteriem Latvijā! Cik zinu, pat vēl samērā nesen studenti turpināja izmantot šo datoru tīklu pamatsistēmu.

Kad Latvija bija ceļā uz neatkarības atgūšanu, es studēju Vašingtonas Universitātē Sietlā doktorantūrā un strādāju pie datorprogrammas, ar kuras palīdzību būtu iespējams modelēt zāļu iedarbību. Mani interesēja, kā iespējams apmainīties ar informāciju ar Latvijas zinātniekiem. Tāpat jau tolaik bija skaidrs, ka internets ir viena no iespējām saņemt ziņas no Latvijas. Bez tam Vašingtonas Universitāte tajā laikā bija vadošā datorzinātnēs visā pasaulē. Sietla šajā ziņā bija lielākais centrs ASV, un arī Bils Geitss, ar kuru man ir bijušas iespējas tikties, ir no Sietlas.

Sāku skatīties, kā ar internetu ir Latvijā, un nonācu pie secinājuma, ka būtībā nekā. Es principā esmu tāds cilvēks – ja ir kāds jautājums vai uzdevums vai arī ir noteikts kāds mērķis, man nav miera, kamēr tas atrisināts vai sasniegts.

Lai iedibinātu Latvijā internetu, man pat nācās uz laiku pamest mācības, bet es nenožēloju, jo mērķis tika sasniegts. Tie datori un sakaru komutatori, kurus mēs dabūjām Latvijai, tolaik tika saukti par alfa sistēmām, un visā pasaulē tādas sistēmas bija tikai četras. Retā lielvalstī bija kas līdzīgs, un tāpēc arī sākuma posmā Latvijas internets bija viens no ātrākajiem pasaulē.

Tāpat man bija ļoti svarīgi, lai Latvijas interneta sakari ar ārpasauli nekādā gadījumā neietu caur Maskavu. Pēc neatkarības atjaunošanas mēs atguvām VDK sakaru līnijas, un mūs dažādos veidos centās pārliecināt, ka interneta savienojums caur Maskavu būs mums labākais risinājums. Tagad tas viss – kā mums draudēja, centās iespaidot – liekas jautri, bet toreiz nepavisam nebija smieklīgi. Taču mēs spējām nepiekāpties un izdarījām visu līdz galam.