BOBS DILANS. PILNĪGI NEZINĀMS/ A COMPLETE UNKNOWN
REŽ. DŽEIMSS MANGOLDS
★★
Lielbudžeta kinodarbā, kas maskējas aiz intīmas biogrāfijas maskas ar retro oderējumu, Dilanu atsvešinātā, pat arī kaprīzā manierē atveido talantīgais Timotejs Šalamē, kurš izdzīvo strauju karjeras augšupeju un visas no tā izrietošās neirozes un rakstura maiņas. Ar lomas smagumu Šalamē tiek galā, neskatoties uz paša Dilana sacīto pirms filmas nonākšanas uz ekrāniem, ka viņš ir "gatavs uzvilkt parūku un atveidot Šalamē, dziedot sliktā izpildījumā". Šalamē te ir gan mazliet Jūda, gan panākumu izbadējies pusaudzis ar ģitāru, gan personīgās pieredzes maģiskais tulkotājs, dons Žuans un dvēseles šūpuļdziesmu auklētājs, tam visam pa vidu iemetot arī frāzi like a rolling stone, kas, protams, rezonē. Spēcīgi, bet kā pēc žanra svētajiem rakstiem.
Šalamē atveidotais Dilans ir viss, kādu popkultūras vēsture viņu atceras un zina, neignorējot arī neglīto, tomēr gospelī par "pēdējo trubadūru Spotify ērā" manāms slavas uzkrautais vezums uz pleciem, un šo fabulu jau esam gana daudz redzējuši – tas vairs neliekas nedz novatorisks, nedz nepieciešams. Mangolds sprogainā, melnas brilles valkājošā Dilana tēlu veido kā ideālu un uzskatu nodevēju – sižets ir "pēdējais vakarēdiens", bibliskām līnijām veidots. Dilana radošie uzskati, dziesmu lirika un attiecības ar mentoru mūziķi Pītu Sīgeru (Edvards Nortons) tiek kārtotas pamīšus ar Dilana sievietēm – Silviju (Ella Faninga), viņa pirmo mīļoto karjeras sākotnē Grīničvilidžā, un leģendāro dziesminieci Džoanu Baezu (Monika Barbaro), ar kuru dzimst duets gan uz skatuves, gan arī paralēli attiecībām ar Silviju.
Bobs Dilans. Pilnīgi nezināms šķiet cauri formulu šķēpiem izstumdīts projekts, kas pandēmijas un 2023. gada streiku dēļ ieildzis. Labi veidotajā, klasiskajā ietvarā tas tomēr nerada to pašu mūzikas radīšanas un izdzīvošanas smeldzi, ko režisors spēja lieliski ietvert Sirds robežā/Walk the Line (2005) ar Rīsu Viterspūnu un Vākīnu Fīniksu. Proti, drāmā par Džonija Keša un Džūnas Kārteres simbiozi kantrimūzikā tika izlolota paisumam un bēgumam līdzīga bravado enerģija. Sirds robeža bija skaidra eksistenciālā vertikāle, savukārt Bobs Dilans. Pilnīgi nezināms ir variācija bez provokācijas – pat ar Šalamē talantu Dilana lielākais grēks, kas ir elektrificētā mūzika, šķiet kā tā "starp citu" izpildīts mājasdarbs Vikipēdijas lapā.
KINO IESAKA DĀRTA CERIŅA
Kino izlase
SADZĪVOT AR MIRUŠAJIEM/ HANDLING THE UNDEAD (2024) ★★★★
Eiropas kino rotaļas ar zombijkino, kur tās temps un sēru "atmaskošana" caur žanru ir unikāla, mazlietiņ visu "sasitot lupatās". Norvēģietes Tēas Vistendāles debijas pilnmetrāžai var pārmest fragmentārismu un īsfilmas sliekšņa nepārvarēšanu, tomēr efektu stāstā par Oslo iedzīvotāju satikšanos ar saviem dārgajiem (un mirušajiem) viņa spēj radīt.
NOSFERATU (2024) ★★★★
Var daudzos skaļos vārdos uzteikt režisora Roberta Egersa (Ragana/The Witch (2015) u. c.) dēku ar vācu ekspresionisma kino nozīmīgāko "ēnu", proti, grāfu Orlaku jeb Nosferatu. Laikmetu jūtoša interpretācija, lieliski aktierdarbi (Lilija Roza-Depa sevi apliecina kā respektablu aktrisi), smalkas tekstūras un tirpiņas, kas vienlaikus ciena arī iepriekšējās – gan Murnava, gan arī Hercoga – versijas.
ĪSTAS SĀPES/A REAL PAIN (2024) ★★★★
Divu brālēnu (lomās pats režisors Džesijs Aizenbergs un Kīrans Kalkins) odiseja Polijā, izceļojot cauri holokausta memoriāliem un piemiņas vietām, atgādina Līva Šreibera filmu Viss ir izgaismots/Everything Is Illuminated (2006), kas aizveda uz Ukrainu. Šerpa un asprātīga ceļa filma, kas mēģina pavirzīt uz priekšu holokausta filmu apvārsni un atmiņas par sāpēm, kuru nav.