Nupat publiskotas Morning Consult vairākās Eiropas valstīs veiktas aptaujas rezultāti liecina, ka nevienā no tām nav iedzīvotāju vairākuma atbalsta sankcijām pret Krievijas naftas un gāzes eksportu gadījumā, ja šīs sankcijas izraisīs energoresursu cenu kāpumu. Kopumā sankcijas pret Krievijas enerģētikas sektoru tās karaspēka iebrukuma Ukrainā dēļ, pat ja tās novedīs pie cenu palielinājuma, atbalsta ap trešdaļa eiropiešu, kamēr ASV šis rādītājs ir 55%.
Lai arī Krievijas iebrukums Ukrainā ir novedis pie iepriekš nekad nepieredzēta mēroga vienotības Eiropā, vēršoties pret šo agresiju, vismaz daļai valstu tas radījis arī nopietnu dilemmu, liekot izvēlēties starp ģeopolitiskajām un stratēģiskajām interesēm, kā arī labklājību un iekšpolitisko stabilitāti. Rezultātā attiecību ar Krieviju saraušana ne tuvu nav tik vienkārša, kā pirmajā brīdī varētu šķist.
Kamēr Eiropas uzmanība bija pievērsta karadarbībai Ukrainā un Francijas prezidenta vēlēšanu pirmajai kārtai, ģeopolitiskajā ziņā ne mazāk svarīgi notikumi risinājās Pakistānā, kur valsts premjerministra amatu zaudēja Imrans Hans, kurš šajā postenī atradās kopš 2018. gada.
Krievijas armijas uzbrukums Ukrainas bruņotajiem spēkiem, kas nocietinājušies valsts austrumos, ievadīs lielāko kauju Eiropā kopš 1945. gada, un, visticamāk, no tās būs atkarīgs arī visa Krievijas iebrukuma Ukrainā iznākums. Kādi notikumi noveduši līdz šai kaujai, un kamdēļ tā ir tik svarīga abām pusēm?
Krievijas iebrukums Ukrainā ir ievērojami mainījis Eiropas Savienības (ES) kopīgos priekšstatus par apvienotās Eiropas un starptautisko drošību, kas pārliecinošā vairākumā Eiropas tiek saprasta kā drošība no Krievijas.
Nedēļas sākumā ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens vienas no savām uzrunām laikā atzina, ka beidzas tās pasaules kārtības, kas izveidojusies pēc aukstā kara, laikmets. Turklāt "izaicinājuma mešanā" esošajai pasaules kārtībai un noteikumiem negaidīti vainota tika nevis Ukrainā iebrukusī Krievija, bet gan Ķīna.
Pagājušās nedēļas vidū 84 gadu vecumā aizsaulē devās viena no iepriekšējā gadsimta
pēdējās desmitgades spilgtākajām politiķēm, pirmā sieviete ASV valsts sekretāra (ārlietu
ministrs) amatā Madlēna Olbraita. Viņa bija arī pirmā pasaules mēroga politiķe, kas
1997. gadā paziņoja, ka Baltijas valstīm durvis uz Ziemeļatlantijas aliansi ir atvērtas.
Nedaudz vairāk nekā mēneša laikā kopš Krievijas bruņoto spēku iebrukuma Ukrainā šo
valsti ir pametuši ap četriem miljoniem cilvēku, bet iekšzemes bēgļu skaits ir sasniedzis
6,5 miljonus, padarot Ukrainas bēgļu krīzi par lielāko Eiropā kopš II pasaules kara.
Pašpasludinātās, Krievijas atbalstītās Dienvidosetijas prezidents Anatolijs Bibilovs šīs nedēļas vidū paziņoja, ka jau tuvākajā nākotnē notiks referendums par Dienvidosetijas, kuru par savu sastāvdaļu uzskata Gruzija, iekļaušanos Krievijas sastāvā. Virkne pazīmju liecina, ka Krievijas sastāvā var tikt iekļautas vēl citas teritorijas, tajā skaitā daļa Ukrainas.
Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ maz ievērības piesaistīja ziņa par kārtējo attiecību saasināšanos starp Azerbaidžānas un Armēnijas bruņotajiem spēkiem armēņu apdzīvotās Kalnu Karabahas tajā daļā, kas atrodas Krievijas "miera uzturētāju" atbildības zonā.
Kamēr Rietumu politiķu un ekspertu vidū valda bažas par Ķīnas atbalstu Ukrainā iebrukušajai Krievijai, gan Pekina, gan Maskava lolo katra savus pasaules pārkārtošanas plānus.
Nedēļas vidū Krievijas diktators Vladimirs Putins paziņoja par lēmumu, kas īstermiņā un vidējā termiņā var atstāt graujošu efektu uz Eiropas ekonomiku. Tika paziņots, ka Krievija pāriet uz dabasgāzes pārdošanu "nedraudzīgajām" valstīm par rubļiem, un ļoti ticams, ka šis princips pavisam drīz tiks attiecināts arī uz ievērojamu daļu vai pat visu Krievijas eksportu.
Eiropas valsts, kuras pastāvēšanai Krievijas iebrukums Ukrainā rada vairs ne tikai potenciāli pašus lielākos apdraudējumus uzreiz pēc Ukrainas, ir nelielā Moldova, kuras valdība šā iemesla dēļ jau tagad atrodas atklāti neapskaužamā situācijā.
Krievijas iebrukums Ukrainā novedis arī pie strauja energoresursu, tostarp degvielas,
cenu kāpuma rietumvalstīs, un Eiropa šajā ziņā ir dramatiski atkarīga no Krievijas
piegādēm. Kādas ir tās cerības atteikties no agresora enerģētiskajiem apskāvieniem un
atgriezties pie patērētājiem pieņemamām cenām?
Viens no galvenajiem jautājumiem, kas Krievijas iebrukuma
Ukrainā dēļ nopietni satrauc
rietumvalstis, ir Maskavai
atklāti labvēlīgā Ķīnas nostāja.
Pekina ne tikai ignorē aicinājumus nosodīt iebrukumu, bet arī neslēpj, ka
negrasās pārtraukt ekonomiskos sakarus ar
Krieviju, kas mazinās Rietumu noteikto
sankciju efektu.
Ukrainas bruņoto spēku izvēlētā taktika un – īpaši svarīgi – pašaizliedzīgā pretestība Krievijas iebrukumam acīmredzami ir novedusi pie tā, ka okupācijas armija cerētā uzvaras gājiena vietā iestrēgusi valsts austrumos un dienvidos, kā arī galvaspilsētas Kijivas apkaimē, un bez papildspēku piesaistīšanas nav spējīga nedz turpināt uzbrukumu, nedz kontrolēt līdz šim okupētās teritorijas.
Neraugoties uz iebrukumu Ukrainā, gandrīz trīs ceturtdaļas pasaules valstu tā arī nav atbalstījušas
pret Krieviju noteiktās ekonomiskās sankcijas, paziņojot par savu neitralitāti. Savukārt iepriekš par
"mūžīgi neitrālām" uzskatītas valstis savu nostāju mainījušas. Kas ir šie jaunie "neitrāļi", un kādi
apsvērumi liek tiem izvairīties no Ukrainas atbalstīšanas ar reāliem darbiem?
Krievijas pagājušā gada decembrī
izvirzītais būtībā ultimāts
rietumvalstīm par starptautiskās drošības sistēmas pārskatīšanu Maskavai vēlamajā virzienā, kā arī jo īpaši nu jau vairāk
par divām nedēļām ilgstošais iebrukums
Ukrainā ir novedis pie tā, ka abās militāri
neitrālajās Ziemeļvalstīs – Zviedrijā un Somijā
– mainās iedzīvotāju attieksme pret šo valstu
dalību Ziemeļatlantijas aliansē.
Krievijas iebrukums Ukrainā liek pievērst pastiprinātu uzmanību arī Ķīnas un Taivānas attiecību jautājumam. Abos gadījumos pastāv zināmas, lai arī ne pilnīgas līdzības, tostarp Ķīnas augstākās amatpersonas neskopojas ar paziņojumiem, ka Taivānai nāksies "atgriezties dzimtenes apskāvienos".
Krievijas armijas iebrukums Ukrainā, kura mērķis,
visticamāk, ir nomainīt esošo, prorietumniecisko,
valsts vadību pret sev vēlamu režīmu, kā arī panākt
Ukrainas demilitarizāciju un ģeopolitisko neitralitāti,
ir izsaucis atbilstošu rietumvalstu atbildes reakciju.
Tā izpaužas kā bezprecedenta ekonomisko un arī
politisko sankciju noteikšana pret Maskavu.
Karadarbības Ukrainā dēļ bez nepieciešamās ievērības ir atstāta situācija Latvijas kaimiņvalstī Baltkrievijā, lai gan šīs valsts prezidents Aleksandrs Lukašenko ir pats tuvākais Krievijas sabiedrotais pret Ukrainu izvērstajā agresijā, kā arī turpina īstenot pasākumus savas varas nostiprināšanai ilgtermiņā.
Situācijā, kad rietumvalstis, reaģējot uz Krievijas iebrukumu Ukrainā, ir nodemonstrējušas sen neredzētu saliedētību un gatavību upurēt arī būtiskas savas ekonomiskās intereses, nosakot bezprecedenta sankcijas pret Maskavu, uzreiz vairāku nozīmīgu nerietumu valstu nostāja paver Krievijai iespējas samazināt pret to vērsto sankciju efektivitāti.
Ceturtdienas agrā rītā Krievijas
prezidents Vladimirs Putins
paziņoja, ka Krievija sāk "speciālo operāciju" ar nolūku
panākt Ukrainas "denacifikāciju
un demilitarizāciju", kā arī
nodrošināt, ka abas separātiskās Ukrainas
austrumu republikas (tā sauktais Donbass)
atgūst kontroli pār visām Ukrainas Doneckas
un Luhanskas apgabala teritorijām. Šāds
lēmums tika arguments ar nacionālās
drošības apsvērumiem, atsevišķi norādot, ka
Krievija neplāno Ukrainas okupēšanu, raisot
asociācijas ar 2008. gada notikumiem Gruzijā.
Nedēļas sākumā Krievijas prezidents Vladimirs Putins gana teatrāla procesa gaitā paziņoja par lēmumu oficiāli atzīt abu Ukrainas austrumu separātisko republiku neatkarību. Šis lēmums paredz arī militāro sadarbību – Krievijas bruņoto spēku atklātu ievešanu tā sauktajā Donbasā.
Nedēļas vidū oficiālā vizītē Krievijā ieradās Brazīlijas prezidents Žairs Bolsonaru. Uz Maskavu Bolsonaru devās, neraugoties uz ASV uzstājīgiem aicinājumiem atteikties no šī brauciena, kas gana uzskatāmi liecina par Vašingtonas aizvien pieaugošajām problēmām Latīņamerikā, kuru ASV ir pieņemts uzskatīt par savu ģeopolitisko "iekšpagalmu".
Gana daudz iemeslu uzskatīt, ka
Ukrainas krīzes asākais punkts
varētu būt pārvarēts, tomēr arī
kāds ilgtermiņa krīzes risinājums joprojām nav saskatāms.
Viens no būtiskiem pozitīviem ir signāliem ir fakts, ka noslēgumam
tuvojas Baltkrievijas un Krievijas kopīgās
militārās mācības Baltkrievijā, kuras virknē
rietumvalstu tika uzskatītas par aizsegu
iespējamajam iebrukumam Ukrainā.