Vīna pagrabiņš pilns ar pašadarināta vīna slaidajām pudelēm, bet goda vietā ir Ievas mammas Annas Rozentāles melnbaltā fotogrāfija. Mamma bijusi tā, kura Ievai iemācījusi vīnadara prasmes. "Esmu sabadīta ar vīnu kopš bērnības," teic Ieva. Droši vien tieši šī iemesla dēļ, aizejot pensijā, viņa pieņēma drosmīgu un atbildīgu lēmumu – kā mājražotāja oficiāli reģistrēja savu mazo uzņēmumu Dūmiņu vīna darītava un tagad pensijas gadus vada ar latīņu vieglumu – Bonum vinum laetificat cor hominis! jeb Labs vīns priecē ļaužu sirdis.
Uzņēmums dzimšanas dienā
Cidoniju, brūkleņu, sarkano jāņogu, korinšu, ķiršu, plūškoka ziedu, upeņu, gaiļbiksīšu, dzērveņu vīns, karstvīns. Ievai Dūmiņai patīk eksperimentēt. Gadā viņa saražo līdz tonnai vīna. Nākamās etiķetes uz vīna pudelēm būšot ar mammas Annas Rozentāles fotogrāfiju, bet pašlaik izmantotās – ar Ievas mājas attēlu – esot veidojusi viņas meita Ilze.
Ieva rāda, kā vīnam veic analīzes – pārbauda garšu. Pagrabiņā, kas savulaik esot bijusi garāža un kopā ar meitas ģimeni pārbūvēta par vīna degustāciju zāli, Ieva parasti pieņem ciemiņus. Veikaliem savu produkciju viņa nepiedāvā, jo vēlas, lai viņas darītais vīns nekļūst par ikdienišķu, visiem pieejamu produktu. "Kā jau katram latvietim, man gribas palielīties, un es visai Latvijai lielos, ka man vienīgajai pašlaik ir 23 veidi vīna un daži tādi, kādu nav citiem – medus vīns ar čilli, medus vīns ar lavandas ziediem. Man ir balto nātru ziediņu vīns," lepojas Ieva.
Ar vīna darīšanu viņa nodarbojusies, kā pati teic, visu mūžu. Aktīvās darba gaitas teju četru gadu desmitu garumā kā ražošanas vadītāja pavadījusi bijušajā kolhozā Code – līdz pat pensijai. "Direktors jau būtu darbā mani turējis vēl ilgāk, bet Dieviņš nolika pie vietas. Es salauzu roku. Tas bija sarežģīts plaukstas pamatnes lūzums, pat mazbērni mani smejot sauca par Terminatoru. Tad arī sapratu, ka ir jābeidz strādāt," 2012. gada notikumus atceras Ieva.
Jau divus gadus pirms tam Ieva prātojusi, ka vajadzētu vērt vaļā savu vīna darītavu, jo 2010. gadā likumdošana atļāva mājražotājiem nodarboties ar vīna ražošanu. "Toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā es specializējos augļu un dārzeņu konservēšanā, bet mums mācīja arī par vīna darīšanu. Man tas ļoti patīk, vīns ir mana sirdslieta," apliecina Ieva, viņa turpina: "Vai ģimenē bija kāds priecīgs vai bēdīgs notikums, jau padomju laikos radi un paziņas man prasīja, lai iedodu savu vīnu. Veikalos nebija laba vīna. Aizejot pensijā, sāku spicēt ausis par mājražotājiem un 2012. gadā tieši savā dzimšanas dienā nodibināju mikrouzņēmumu, kurā esmu viena pati. Bērni palīdz salasīt ogas."
Vīns kā svētki un mērķis
Likumi paredz, ka mājražotājs vīnu drīkst ražot tikai no savā valdījumā esošiem augļiem un ogām un no meža veltēm. Ievai Dūmiņai piemājas zeme ir 1,2 hektārus plaša – ar augļkokiem, ēkšķogām, jāņogām, upenēm, siltumnīcām, tajā aug visu nepieciešamo dārzeņu raža. Viņa ar visu tiek galā. Paspēj visu, pievērsties arī otram savam hobijam – aušanai. Ilgus gadus viņa darbojas Lietišķās mākslas studijā Bauskā, bet nu jau "vīns ņēmis virsroku".
Vai seniora vecumā dzīves pieredze un piesardzība netraucē pieņemt tik atbildīgus lēmumus? Ieva stāsta: "Bauskas pusē es biju pirmā, kas nodarbojas ar vīnu. Pašvaldībai nācās speciāli man izstrādāt noteikumus un tad deva atļauju dibināt uzņēmumu. Nē, man nebija bail. Man bija mērķis."
Kad uzņēmums nodibināts, ziņas par Ievas Dūmiņas darbību sasniegušas Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Dobeles konsultāciju biroja uzņēmējdarbības konsultanti Raimondu Ribikausku, kura tolaik strādājusi Bauskā. "Raimonda atbrauca pie manis un ierosināja mājās organizēt degustācijas! Atbildēju, ka negribu svešus cilvēkus mājās. Jo tad man zālienam jābūt nopļautam, puķu dobēm izravētām un pašai vienmēr formā. Raimonda tad atbildēja tā: "Pirmo reizi redzu cilvēku, kam nauda pati gatava nākt iekšā pa durvīm, bet viņš to negrib." Aprunājos ar meitu, un nolēmām pārbūvēt garāžu par degustāciju zāli. Degustācijas ir manas uzņēmējdarbības pamatā. Tie ir kā svētki," stāsta Ieva.
Viņai pašai vasarā vislabāk patīkot iemalkot balto sausvīnu. "Kad mamma taisīja vīnu, man vienmēr garšoja tieši sausie vīni. Tie ir veselīgāki. Ļoti garšo ērkšķogu vīns – ērkšķoga ir vienīgā Latvijas oga, no kuras darināts vīns ir vislīdzīgākais vīnogu vīnam. Bet ziemā baudu niansēm bagātu sarkanvīnu. Garšo korinšu vīns. Tiesa, tikai mājās paši savām vajadzībām lietojam smiltsērkšķu vīnu – tas ir mūsu ģimenes vīns," stāsta vīndare.
Ir tikai jādzīvo nost!
Ieva Dūmiņa nākusi no lielas – deviņu bērnu ģimenes. Mamma bijusi šuvēja, tētis – jaunsaimnieks. "Profesijas mums, bērniem, ir dažādas, bet kā pārtikas tehnologi ģimenē izskolojāmies trīs no māsām. Droši vien mammas vīna darinājumu iespaidā no bērniem vienīgā aizgāju uz augstskolu mācīties," stāsta Ieva, viņa turpina: "Mamma darināja arī pieneņu vīnu, un tas ir vienīgais, kuru gatavoju precīzi pēc mammas receptes, visas citas esmu pārtaisījusi "pēc sava ģīmja un līdzības". Tikai katru gadu pēc garšas tas nez kāpēc atšķiras, varbūt no saules viss atkarīgs." Ieva atceras, kā bērnībā lasījuši un tīrījuši pienenes – tas ir skrupulozs darbs, jo vīnam izmanto tikai auga dzelteno daļu. "Tas bija pašsaprotams pienākums," saka Ieva.
Taujāta, kā viņa tiek galā ar saimniecību, uzņēmumu, māju, diviem suņiem, Ieva smej, ka vēl viņa regulāri no rītiem vingro un nūjo, rudeņos sēņo, bet tad, kad negribas darīt neko, daudz lasa. "Jo īpaši man patīk franču literatūra. Vēl es darbojos dāmu klubiņā Apvārsnis – un es tajā esmu vecākā!" uzsver seniore.
Mazliet skumja nots ieskanas Ievas Dūmiņas balsī, kad viņa stāsta par vecāku mājām, kuras pēc vecāku aiziešanas mūžībā stāvējušas tukšas, tad pārdotas. "Bet esam priecīgi, ka tajās ienākuši forši zemnieki, kuri tur labi saimnieko. Mums ir labas attiecības," priecājas Ieva. Pirms gadiem trim viņai ļoti gribējies saaicināt kopā pilnīgi visus radus, un Ievas mājās sanākuši 75 cilvēki! "Uztaisīju šo pirmo tikšanos, un nu tā mums kļuvusi par dzimtas tradīciju. Tā ļoti satuvināja. Internetā jaunie pat nodibinājuši savu dzimtas klubiņu," gandarīta ir Ieva.
Smejot viņa piebilst: "Mana biogrāfija ir gaužām neinteresanta – viens vīrs, viens bērns, viena māja un tikpat kā visu mūžu – viena darbavieta. Kopš vīrs pēkšņi nomira, viena pati arī dzīvoju. Par vecumdienām pilnīgi nedomāju. Kā Dieviņš būs lēmis, tā notiks – kad svece izdegs, tad izdegs. Bet tagad tikai jādzīvo nost! Es smaidīdama eju par dzīvi un nesūdzos ne par ko."