Vēsture Dienā: Kā neaizvainot

Uz pārmaiņām grāmatas nosaukumā Dienas publikācijās reaģēja trimdas vēsturnieks Prof. Ithaca College Andrievs Ezergailis, viņam atbildēja dokumentācijas centra Ebreji Latvijā vadītājs Marģers Vestermanis, polemiku ar ieskatu Rakstnieku savienībā notikušajā diskusijā rezumēja Dienas žurnāliste Vita Pētersone.

Ezergailis rakstu Izrāmītais Gordons sāka ar nožēlu, ka viņš nevar būt pilnīgi gandarīts "par mana drauga Franka Gordona grāmatiņas Latvians and Jews between Germany and Russia pārtulkošanu un pārpublicēšanu Dienā. Manas nožēlas pamats ir, ka redakcijai sagribējās Gordona darbu safrizēt sovjetu virzienā, atvietojot Gordona vienmēr lietoto vārdu "žīds" ar "ebrejs". "Žīds" vai "ebrejs" vārda izvēlei ir vairākas dimensijas – valodas, sadzīves, socioloģijas, vēstures un galvenokārt ideoloģiskas. Personīgi es nekad neesmu izgājis cauri sovjetu spiedei, un tādēļ man lietot vārdu «žīds» ir pilnīgi dabiski. Starp citu, pārslēgties piepeši uz "ebreju" būtu noliegt latviešu emigrantu un arī manu garo ideoloģisko cīņu pret Latvijas okupantiem un viņu anticionismu. Emigrācijā vārdu "ebrejs", izņemot dažus antisemītus, kas maskēja savu nostāju, nelietoja. (..) Visā Eiropā vācu okupācijas laikā šāva žīdus, un nekur, pat ne Vācijā, žīdu iznīcināšana nav bijusi par iemeslu samainīt vārdu "žīds" ar vārdu "ebrejs". Vai Gordons Dienai deva vai nedeva atļauju safrizēt savu darbu, nezinu, bet, ja arī deva, tad, pazīstot Gordona ilggadējo cīņu pret padomju tirāniju, zinu, ka vārda "žīds" izvēlē viņš pilnīgi izprata vārda "ebrejs" ideoloģisko kontekstu, viņš lietoja vārdu "žīds" un ieteica to lietot latviešiem kā ieroci pret sovjetu despotismu. Viņš apzinājās, ka vārds "ebrejs" latviešu valodai tika varmācīgi uzspiests ar tankiem un soda draudiem…"

Marģers Vestermanis, atzīmējis Ezergaiļa lielo autoritāti ebreju vidū, turpināja: "Jautājums, protams, nav par to, kā savu tautību vēlas apzīmēt Izraēlā dzīvojošais ebrejs Franks Gordons. (..) Jautājuma būtība ir tāda: kādu vārdu savas tautības apzīmēšanai izvēlējušies Latvijā dzīvojošie ebreji. Zināms, ka viņi vēlas, lai viņus sauktu par ebrejiem. Ebreju kopienas vadība šo izvēli darījusi zināmu valdībai vēl 1989. gadā. Valsts šo izvēli respektē. Tas, protams, nenozīmē, ka atsevišķiem mūsu tautas vienpatņiem ar to būtu atņemtas tiesības pašiem sevi dēvēt par žīdiem. (..) Starp citu, vārds "ebrejs" Latvijā nebūt nebija tik svešs, kā tagad izrunāts. Kad 1923. gadā ar pilsētas valdes rīkojumu Rīgas vēsturiskā Ebreju iela Maskavas forštatē tika pārdēvēta par Žīdu ielu, ebreju sabiedrība to uztvēra kā nedraudzīgu žestu un cieņas aizskārumu. Un Latvijas ebreju inteliģencei, kas izglītību bija guvusi pārkrievotajās ģimnāzijās un krievu augstskolās, vārds "ebrejs" bija krietni simpātiskāks nekā "žīds", un tāpēc viņi savas profesionālās organizācijas visbiežāk dēvēja par ebreju apvienībām. Unificētais obligātais apzīmējums "žīds" nāca tikai pēc Ulmaņa apvērsuma…"

Vita Pētersone sarunu Rakstnieku savienībā, kurā piedalījās arī Mavriks Vulfsons, Franks Gordons, Imants Ziedonis, Nikolajs Neilands, Uldis Bērziņš, Ruta Marjaša, Vilnis Baltiņš, Uldis Tīrons, Ivars Ķezbers u. c., raksturoja kā diskusiju, "kuras mērķis nav (un nevarēja būt) noteikta lēmuma pieņemšana, kaut gan, piemēram, Vilnis Baltiņš gribēja "vienreiz izbeigt duālismu un vienoties, kādu vārdu lietot, jo virtuvē, ar vecomammu runājot, saku "žīds", bet dēlam jāsaka "ebrejs", kā skolā māca". Taču reiz šāda "izbeigšana" jau notika – pirmās padomju okupācijas laikā visā valstī ar likumu noteica vārda "ebrejs" kā vienīgā pareizā lietošanu. Filologi pārliecinoši pierādīja latviešu valodā lietotā vārda "žīds" vēsturiski pamatoto, godīgo un nevainojamo izcelsmi. Latvijas laikā bija žīdu skolas, žīdu iestādes, žīdu sabiedriskās organizācijas un šis vārds (tāpat kā tautība, ko tas apzīmē) organiski iekļāvās visos valsts dzīves procesos. Joprojām vecākā paaudze, it īpaši Latvijas žīdi, kuri paaudžu paaudzēm šeit dzīvojuši, šai savas tautības apzīmējumā nesaskata neko sliktu vai aizvainojošu. Pat vairāk – Ruta Marjaša atcerējās, kā pirmo reizi briesmīgā situācijā, lasot apsūdzības rakstu par "ebrejiski buržuāzisko nacionālismu", viņa izdzirda vārdu "ebrejs", un visu mūžu šis vārds viņai ir nepatīkams, jo atgādina traģiskos notikumus. Turpretim Leonīdam Kovaļam, kurš disputā runāja visemocionālāk, katru reizi, kad viņš izdzird vārdu "žīds" (citus latviešu vārdus viņš nesaprotot), ir dūriens sirdī, jo krievu valodā vārds "žīds" ir lamu, nicinājuma, nievājuma izteikšanai. (..) "Tā nav filoloģiska problēma," teica Uldis Tīrons, piebilstot, ka viņam, pirms izrunāt vārdu "žīds", sevī ir jāpārvar barjera. Tā nav tikai viņam vienam. Šāda barjera ir, un to radījuši notikumi… jo pēc Blaumaņa Latvijā un pasaulē ir pārāk daudz kas noticis. Vainīga ir nežēlīgā vēsture, kas netaupīja ne cilvēkus, ne vārdus."