Šur tur pamanīsit ar pa kādam nūjotāju pārītim vai vientuļam
jātniekam zirga mugurā. Taču, tuvojoties pašai Grācai, pāris reižu
nāksies izbraukt caur tumšu tuneli, kā jau tas kalnainā apvidū
pieklājas.
Bezdelīgu ligzdā
Ja viens no mērķiem Grācā ir iepirkties, tad, tikko izejot no
stacijas ēkas, nokļūstat vienā no šīs pilsētas iepirkšanās centriem
— Annas pasāžā, kas izveidota pagraba stāvā. Labi pazīstamu, smalku
firmu veikalu šeit ir cits aiz cita. Izejot cauri pasāžai un
uzbraucot ar eskalatoru virszemē, nokļūstam Annas ielas stūrī. Te
vienmēr var redzēt daudz tūristu, jo iela ved ne tikai uz
iepirkšanās centriem, bet arī vecpilsētu. Savukārt, ja mērķis nav
iepirkšanās un ja vēlaties nedaudz ietaupīt laiku, varat iesēsties
6. vai 7.līnijas tramvajā, kam pietura atrodas turpat Annas ielas
stūrī, un pāris pieturu pabraukt. Turklāt aizbraukt vecpilsētai
garām, pat ja Grācā viesojaties pirmo reizi, nu nekādi nebūs
iespējams!
Pietura, kurā jums jāizkāpj no tramvaja, atrodas tieši pie pilsētas rātsnama ar erchercoga Johana aku. Tas ir pilsētas galvenā laukuma vidū, kas vienmēr ir ļaužu pilns.
Savukārt Grācā ir vēl viena lieta, kas tūristus un arī vietējos iedzīvotājus vilina ik pēc pāris soļiem. Tās ir neskaitāmās kafejnīcas. Protams, tikko iestājies siltāks laiks, oficianti daļu galdiņu un krēslu iznes ārā, lai apmeklētāji var baudīt kafiju vai saldējumu un sildīties saulītē.
Savukārt, ja uzpūš vēsāka vēja pūsmiņa, oficiants jums nekavējoties piedāvās pledu, ko uzklāt uz kājām, lai nesalst! Tās, jāatzīst, ir patīkamas rūpes, ko nevienā citā Eiropas valstī vēl nav nācies piedzīvot.
Franciskāņu laukumā, kura centrā atrodas tāda paša nosaukuma katoļu baznīca, atradu kādu stipri atšķirīgu un vilinošu kafejnīcu ar nosaukumu Bezdelīgu ligzda. Tā atrodas nelielā namiņā ar pāris stāviem Mūras upes krastā. Ja nevēlies sēdēt pie kāda no galdiņiem ārpusē, var doties iekšā kafejnīcā, uzkāpt otrajā stāvā un apsēsties pie kāda no pāris galdiņiem uz nelielā balkona. Tur sēžot, patiešām jūties kā ligzdā, no kurienes ērti vērot Grācas panorāmu un Mūras upes ūdeņu plūdumu. Taču ēdienkarte vai visās kafejnīcās līdzīga, galvenokārt uz tūristiem orientēta — Zahera torte, štrūdele, banānu krēms un citi šīs valsts nacionālās virtuves meistarstiķi.
Ziedu tirgus smarža
Iemesli, kāpēc tūristi izvēlas apmeklēt Štīrijas administratīvā
centra galvaspilsētu Grācu, varētu būt visdažādākie. Liela daļa
ļaužu, kas ir klasiskās mūzikas cienītāji, galvenokārt turp dodas
baltā opernama dēļ. Tēlaini izsakoties, Grācas opera arhitektūras
stila dēļ ir gandrīz vai dvīņumāsa Vīnes valsts operai, jo abas
ēkas celtas pēc klasicisma kanoniem un vizuāli ir stipri līdzīgas.
Taisnības labad jāpiebilst, ka liktenis pret lepno Grācas opernamu bijis krietni vien nežēlīgāks nekā pret tās dvīni. Lai arī Otrais pasaules karš salīdzinājumā ar citām Eiropas pilsētām Štīrijas centru skāris relatīvi nedaudz un bombardēšanas laikā nopostītas 16% ēku, no vēsturiski nozīmīgākajiem objektiem uzlidojumos smagi skarti divi — pilsētas Centrālā dzelzceļa stacija un Grācas opera.
Aiz baltā nama, kas pavasaros ir ziedošu ceriņu krūmu ieskauts, bet nedaudz atstatus no tā zied kastaņu koki, ķeizara Jozefa laukuma pusē, šķērsojot ielu, pamanīsiet lielu puķu tirgu ar daudziem kioskiem un apjomīgu ziedu piedāvājumu. Liekas, šeit var nopirkt gandrīz vai visu šķirņu puķes atbilstoši katra pircēja gaumei un maksātspējai, jo to klāsts patiešām ir ievērības cienīgs. Pat darbdienas vidū tirgū manāma samērā liela rosība.
Savukārt baltā operas nama sānu pusē skatam paveras vēl viena ievērības cienīga vieta. Tur jau no 1787.gada atrodas pilsētas parks, kuru simts gadu pēc tā dibināšanas pārveidoja par dabas parku ar angļu dārza elementiem.
Uzmanību piesaistīja parkā esošā Dubrovnika aleja, kuras abās pusēs plešas milzīgi kastaņu koki, kas gan grāciešus, gan pilsētas viesus priecē ar baltas un rozā krāsas ziediem. Taču neaizsapņosimies par daudz — Dubrovnika aleja ir suņu pastaigu laukums! Uz to alejas galā pat norāda speciāla zīme.
Savukārt, dodoties atpakaļceļā no operas uz vecpilsētas centru, nav iespējams nepamanīt Štīrijas galvaspilsētas majestātisko un seno doma baznīcu, ap kuru vijas pāris šauru gājēju ieliņu ar senatnīgām laternām. Pa tām agrākos laikos pastaigājušies mūki. To, ka Štīrijā pārsvarā dzīvo katoļi, nevar nepamanīt pat tāds cilvēks, kam ar reliģiju nav sakara. Ne tikai tāpēc, ka katoļu baznīcu Grācā patiešām ir daudz, bet arī tāpēc, ka pat pie parastām dzīvojamajām ēkām fasādes pusē ir Svētās Dievmātes statujiņa.
Tornis bez pils
Domāju, ka nekļūdīšos, apgalvojot, ka šīs pilsētas galvenais
tūristu apskates objekts ir Grācas pils zvanu tornis, kas lepni
slejas kalna galā. Agrāk te atradusies liela pils, un zvanu tornis
bija tās sastāvdaļa.
Pilī dzīvojusi varenā Hābsburgu dinastija, kas Grācai piešķīra pilsētas privilēģijas. Par Štīrijas galvaspilsētas lepnumu — pils zvanu torni — no vēstures avotiem zināms, ka Grācu 1797.gadā ieņēma Napoleona karaspēks un pili nojauca. Iedzīvotāji to ļoti pārdzīvojuši un, lai no līdzīga likteņa pasargātu vismaz pils zvanu torni, bija ar mieru Francijas karavadonim samaksāt bargu izpirkuma maksu.
Grāciešu patriotisma jūtu dēļ pils zvanu tornis saglabājies līdz mūsdienām, kā magnēts pievelk tūristu pūļus un nepārprotami kļuvis par šīs pilsētas zīmolu. Ja vēlaties tikt klāt zvanu tornim kalnā un pie viena aplūkot Grācu no putna lidojuma, ir divas iespējas — vai nu, pārvarot neskaitāmus pakāpienus, kāpt kājām (ziemā un aukstā laikā tā ir vienīgā iespēja), vai arī mierīgi uzbraukt ar funikuleru.
Varu teikt no pieredzes, ka kāpiens augšup ir grūts un ilgs. Taču, vēl atrodoties lejā, dažam labam mānīgi varētu šķist, ka zvanu tornis nemaz jau tik augstu nav. Nē, ir gan un pat ļoti augstu. Bet ja jūs augstums nevilina, par skaisto torni varat jūsmot, lūkojoties turpat no Pilskalna laukuma, kas ir Grācas vecpilsētas kodols.
Valis un sala
2003.gadā Grāca bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Tas ir
lielākais Austrijā līdz šim notikušais kultūras projekts, kura
laikā pilsētas attīstībā ieguldīja diezgan lielu naudu. Grācā
blakus senatnīgajiem ahitektūras pieminekļiem atradīsit arī daudz
ļoti modernu vietu, kuras ir veiksmīgi iekombinētas kopējā
panorāmā.
Liels pārsteigums bija, pirmo reizi mūžā skatot mākslīgi veidotu salu Mūras vidū. Šī saliņa, kas pa gabalu atgādina no stikla un trosēm veidotu bumbu un savieno abus upes krastus, straumes upes vidū tiešām ir ievērības cienīga. Tā tapusi kultūras galvaspilsētas projekta ietvaros, tātad pavisam nesen, un, kā liela daļa modernās arhitektūras celtņu, ir daudzfunkcionāla. Uz saliņas ir gan kafejnīca, gan neliela, amfiteātra formā veidota skatuvīte uzvedumiem un koncertiem, gan rotaļu laukums bērniem ar visu nepieciešamo inventāru.
Savukārt Mūras upes otrā krastā iepretim vecpilsētai atrodas Mākslas māja, kas pēc formas atgādina prāva lieluma vali. Īpaši skaista tā šķiet naktī, jo vali apgaismo ar daudzām mazām spuldzītēm. Turklāt tā ir pati pirmā ēka, kas liek apstāties un somā meklēt fotoaparātu, ja uz vecpilsētu nākat no Centrālās dzelzceļa stacijas puses.
***
Grāca
Pilsētas statuss piešķirts 1281.gadā.
Nosaukums cēlies no slāvu cilmes vārda gradec, kas savukārt ir deminutīvs vārdam grad, un tulkojot nozīmē "mazā pils"
Grācā ir sešas augstskolas un 40 000 studentu. Kopumā pilsētā dzīvo 280 tūkstoši cilvēku
Grācas operā ir uzstājies Ingus Pētersons.
Grācas pievārtē dzimis aktieris un politiķis Arnolds Švarcnegers