Man ļoti patīk rakstīt lugas un esmu patiešām priecīga, ka tās iestudē teātri, tomēr visbriesmīgākais, kas šajā sakarā jāpārdzīvo – tie ir līgumi ar teātri. Agrāk līgumus par lugas pārdošanu-pirkšanu bija jāslēdz ar Kultūras ministriju (KM) un tad viss bija skaidrs. KM nopērk, teātris maksā procentus no izrādēm un viss ir kārtībā. Vajadzēja pārvarēt tikai vienas institūcijas ierēdņu vēso attieksmi pret sevi, jo vienmēr nepameta sajūta, ka tu saņem savu naudu, tā teikt, par neko, visi to zina un klusībā par to tevi nosoda.
Ar ko KM nodarbojas pēdējos 20 gadus, tas man ir noslēpums. Šad un tad mēģinu to noskaidrot KM mājaslapā, tomēr reāli visus šos 20 gadus man personīgi kā dramaturgam ar Latvijas Kultūras ministriju nav bijis absolūti nekāds sakars. Pāris reizes esmu tur bijusi uz kaut kādām dīvainām, nerezultatīvām sarunām un vienmēr, ejot uz šo māju, baidos nomaldīties, jo neesmu pārliecināta, vai ministrija vēl atrodas turpat, Kr. Valdemāra ielā.
Tagad laiki mainījušies un sācies krietni smagāks periods, kad par lugām jāslēdz līgumi ar katru teātri atsevišķi un tas nozīmē – man pašai par to jārūpējas. Man jāatgādina teātru direktoriem, ka jāslēdz līgums, man, sarkstot un bālējot, jākaulējas par cenu, man jāatgādina atkal un atkal, ka gaidu solīto naudas pārskaitījumu. Rakstnieki, protams, ir dažādi un iespējams, ka ne visiem tas sagādā tādas morālas grūtības, bet es atkal jūtos kā lūdzējs, kas prasa to, kas viņam nepienākas. Simtiem reižu esmu sev skaidrojusi, ka tas ir atalgojums par manu darbu un man nav nekāda iemesla par to kaunēties, tomēr teātru īgnā attieksme, kad līgums jāslēdz un tas jāpilda, atmet mani šī nekaunīgā, uzmācīgā lūdzēja statusā.
Gadījums, par ko šodien gribu runāt, noticis pavisam nesen un tas saistās ar mūsu valsts lielāko teātri – Nacionālo teātri.
Nacionālais teātris šogad organizēja vienu patiešām labu lietu – lugu konkursu. Man patīk lugu konkursi, jo tie uzmundrina rakstīt un ir pārliecība, ka darbu izlasīs vairāki režisori. Esmu piedalījusies neskaitāmos lugu konkursos, ko organizēja gan savulaik KM, gan Dramaturgu ģilde, gan Latvijas radio un, atklāti sakot, man tajos gājis tīri labi. Ne tikai tādēļ, ka saņemta skaista prēmija par iegūto godalgoto vietu, bet arī tādēļ, ka pēc tam luga patiešām tiek uzvesta un tas nozīmē – vēl viens līgums ar teātri, atkal drusku nauda, jo luga tiek nopirkta un pēc tam – procenti no izrādēm. Cik zinu, neviens rakstnieks Latvijā nav miljonārs un nespēj izdzīvot no tās naudas, ko nopelna ar savu rakstniecību. Tādēļ katrs līgums, katra iespēja ir, var teikt, izdzīvošanas jautājums.
Nododot savu lugu Nacionālā teātra konkursā un, saprotams, cerot uz godalgotu vietu, biju pilnīgi pārliecināta, ka viss notiks kā vienmēr – ja luga tiks godalgota, saņemšu prēmiju, bet pēc tam teātris ar mani slēgs līgumu par lugas nopirkšanu un iestudēšanu un saņemšu vēl mazliet naudu.
Tomēr Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis bija viltīgāks par mani. Kad luga „Bilde” patiešām saņēma godalgotu vietu konkursā, man mīlīgi tika palūgts parakstīt līgumu, lai es varētu saņemt prēmiju 1000 latu apmērā pirms nodokļu nomaksas. Realitātē saņēmu 750 latus. Biju tik naiva, ka noticēju teātra mutiskajam skaidrojumam – viņiem prēmija kaut kā jānoformē un tas šajā gadījumā bija šis līgums. Mana muļkība ir skaidri redzama – līgumā es neiedziļinājos, to parakstīju un attapos pie sasistas siles. Līgumā, izrādās, bija rakstīts, ka luga tagad ir teātra īpašums un tas var darīt ar to, ko vien vēlas, arī uzvest. Rezultātā teātris veiksmīgi ieguva jaunu, pilnmetrāžas lugu par nieka 750 latiem tā vietā lai nopirktu to no manis par 2000 latiem, kas ir vidēja lieluma cena par šādu lugu. Veikli! Patiesībā pat apbrīnas vērta manipulācija ar muļķa autoru, kuram pēc šī līguma parkstīšanas vairs nav nekādu tiesību.
Kad to visu beidzot biju sapratusi, sākumā gribēju tikai raudāt spilvenā un skriet dārzā rakt zemi, lai nomierinātu nervus.
Ne jau naudas zaudējums mani tā satricināja, bet gan tas, ka Rubeņa kungs smaidīdams un man acīs skatīdamies, to visu bija apsvēris un izdomājis jau tad, kad es priecīgi saņēmu apsveikumus sakarā ar godalgu konkursā.
Pēc tam tomēr sāku domāt – kā tad tas īsti ir? Vai, ja darbavietā cilvēki saņem prēmijas, tad tajā mēnesī vairs algas neizmaksā? Vai prēmija par uzvaru konkursā ir tas pats, kas honorārs, lugu pārdodot?
Protams, tagad es varu domāt gan tā, gan šā, bet nelabojamais jau ir noticis un Rubeņa kungs, bez šaubām, zina, ka esmu šaurā bezizejā un man neatliek nekas cits kā samierināties.
Ar šo visu vēlos kārtējo reizi pievērst Jūsu uzmanību tam, kādā statusā īsti atrodas rakstnieks Latvijā un no savas puses jāuzsver – dramaturgs. Tieši dramaturgs, manuprāt, vienmēr bijusi kaut kāda rakstnieku trešā šķira, jo tik daudz un netlaidīgi tiek runāts par to, ka Latvijā nav interesantas un pietiekoši augsta līmeņa mūsdienu dramaturģijas, kam es, saprotams, negribu piekrist. Runājot ar kolēģiem-dramaturgiem, esmu dzirdējusi vēl absurdākus stāstus par to, kā teātri uzskata par iespējamu izrīkoties ar autoriem un praktiski nav gandrīz nekādu iespēju šo situāciju mainīt. Pastāv uzskats, ka mums jābūt laimīgiem, ka teātri vispār izvēlas kādu oriģināllugu. Nacionālais teātris, kuram būtu jābūt pirmajās rindās, iepērkot un iestudējot latviešu oriģināldarbus, kuram pēc idejas – kā Nacionālajam teātrim – vajadzētu atbalstīt savus dramaturgus, dara tieši pretējo – ar nožēlojamu viltību tas apmuļko autoru un es gara acīm redzu, kā Rubeņa kungs smaidīdams un rokas berzēdams, līksmo, ka ietaupījis teātrim naudu.
Kaut arī biju nozvērējusies nekad nekritizēt Latviju, jo mīlu šo zemi, tomēr valsts jeb pareizāk sakot, cilvēki, kas to pārstāv - un Rubeņa kungs kā Nacionālā teātra direktors tāds ir - nez kādēļ dara visu, lai mūsu pazemojuma stāvoklis kļūtu arvien stabilāks. Sāku domāt... varbūt Rubeņa kungam ir kāda īpaša nepatika pret mani, varbūt pret dramaturgiem vispār, bet es to nekad neuzzināšu, jo netaisos ar viņu ne tikai apspriest šo jautājumu, bet vispār kādreiz mūžā sarunāties. Viņa demagoģiskais talants ir vispārzināms un tie, kas krāpjas, tiem vienmēr izdodas veikli to pamatot.
Un nobeigumā! Aicinu Rakstnieku savienību un Dramaturgu ģildi vērsties ar saviem priekšlikumiem un idejām, lai sakārtotu un konkretizētu šo visai izplūdušo līgumu sistēmu pie... kultūras ministres? Bet ja nu viņa atkal savā vietā piedāvā kādu „kaučeru”, kurš pamācīs mums vien to, kā lietojama burvju nūjiņa?
*Runa Rakstnieku savienības kopsapulcē 12. maijā.